Ciemats, kurā visa dzīve atkarīga no vienas zvēraudzētavas

Šodien vietējie savas Letītes sauc par Sūnu ciemu. Dzīve te rit rāmi un klusi, atdzīvojas vien nedēļas nogalēs, kad pie vecākiem un vecvecākiem ierodas jaunākā paaudze. Ciemata dzīvi pirms dažām nedēļām satricināja diena bez elektrības un ūdens. Zvēraudzētavai un dzīvojamo māju ciematam tai līdzās padomju laikos visa saimniecība bija kopīga, un tā tas palicis līdz pat mūsdienām — lapsu fermas saimnieki Gulbenes zvēraudzētava, pirms trijiem gadiem iegādājoties uzņēmumu, pūrā dabūjuši arī visu ciemata saimniecību. Nu firmai jārūpējas par ciemata nodrošināšanu ar elektrību, ūdeni, kanalizāciju un neprivatizēto namu saimniekošanu. Šāda kopīga saimniecība visiem rada vienas vienīgas problēmas, jo firmas primārais uzdevums ir audzēt lapsas un iegūt kažokādas, ne gādāt par ciemata komunālo saimniecību, kas, pēc Gulbenes zvēraudzētavas īpašnieku vārdiem, rada regulārus zaudējumus. Uzņēmumam pašam iekrājies parāds par elektrību, un šī gada sākumā Latvenergo parādniekiem nolēma to atslēgt. Tumšs kļuva arī visā ciematā. Latvenergo elektrību nākamajā dienā gan pieslēdza, bet vietējiem iedzīvotājiem tas lika aizdomāties par viņu atkarību no līdzās esošā uzņēmuma veiksmīgas darbības. "Visus padomju gadus bijām pieraduši labi dzīvot, jo par mums rūpējās zvērsaimniecība. Mēs no pagasta neko neprasījām, un pašvaldība tā arī pieradusi, ka vienmēr ar visu esam tikuši galā paši," stāsta Sarmīte Timošenko, kura Letēs dzīvo jau 40 gadu. Pieraduši pie labas dzīves, vietējie nav nodrošinājušies pat ar rezerves variantu avārijas situācijai — te nav nevienas akas, kur pasmelt ūdeni. Reiz Letēs bija bērnudārzs, pasts, kultūras nams, deju kolektīvs un ansamblis, par to šodien palikušas vairs tikai atmiņas. "Dzīvojam kā maisā! Bet te ir tik skaisti, ezers blakus, cilvēki kopj apkārtni," stāsta ciemata iedzīvotāja Mērija Erlate. Taču vienīgais ciemata veikals vēl turas. Pieprasītākā prece tajā ir cigaretes, stiprais alus un maize. Gulbenes zvēraudzētava palicis vienīgais lielais darba devējs Letēs, kur mīt vairāk nekā 100 iedzīvotāju. Lapsu fermā strādā 20 — visi vietējie. Un tieši no kažokādu cenām tirgū atkarīgs gan šo, gan pārējo ciemata iemītnieku komforts. Ja smagajā ekonomiskajā situācijā tā pārtrauks darbību, pēc vietējo domām, te visa dzīve apstāsies. "Kad dienu bijām nodzīvojuši bez elektrības un ūdens, iedomājos, kas notiks, ja zvēraudzētavas vairs nebūs. Daudz drošāk justos, ja visas komunikācijas pārņemtu pašvaldība, bet elektrību varētu saņemt pa tiešo no Latvenergo. Šo problēmu dēļ mēs nevaram uzlikt savas mājas uz riteņiem un aizbraukt dzīvot tur, kur labāk," saka M.Erlate. Zvēraudzētava sākusi sarunas ar Beļavas pagasta padomi par komunālās saimniecības turpmāku izmantošanu. Uzņēmums lūdz pašvaldību dotēt starpību starp reālajām tīklu uzturēšanas izmaksām un iekasēto, ko pašvaldība nav gatava maksāt, jo komunālā saimniecība tai nepieder. Gulbenes zvēraudzētavas līdzīpašnieks Uldis Meļķis gan uzsver, ka pašvaldībai ar likumu uzdots organizēt komunālos pakalpojumus savā teritorijā, uz ko pagasts atbild, ka vispirms jānoskaidro, ko īsti nozīmē vārds "organizēt". Pēdējā pagasta padomes sēdē gan nolemts veidot darba grupu situācijas izpētei. Taču U.Meļķis ir kategorisks — pavasarī, kad vairs nevarēs aizsalt ūdensvadi, uzņēmums ir gatavs pārtraukt apgādāt ciematu ar ūdeni. Ķīlnieku lomā nonākušie iedzīvotāji ir satraukušies. "Mēs šo ciematu uzskatām par savām mājām un allaž esam bijuši vietējie patrioti. Arī tagad gribam tikai to, lai uzņēmums neizput, jo, ja nebūs to pašu 20 darbavietu, mums draud iznīcība. Letēs dzimusi jau ceturtā paaudze, tikai nu tā dzīvo pilsētā un ciematā ierodas brīvdienās. Taču vecie buki vēl turas, un mēs negribam zaudēt to, ko savām rokām esam uzcēluši. Par to vajadzētu domāt arī pagastam," nosaka S.Timošenko.