Jo mazāk cilvēku dzīvo Latvijā, jo lielāks kļūst vispārējās valdības parāds (Māstrihtas kritērijiem). Šādu ainu rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Lai arī katrs no šiem rādītājiem dzīvo savu dzīvi, tomēr to pretēji vērstā dinamika vedina uzdot jautājumu – kurp dodamies un kāds būs iznākums?
Parāds – mazs vai liels?
2021. gada nogalē valsts parāds sasniedza lielumu 14,74 miljardi eiro, un tas ir 17,8 reizes augstāks nekā 2000. gada nogalē. Iedzīvotāju skaits šā gada sākumā, pēc CSP datiem, bija vairs tikai 1,878 miljoni, kas ir par aptuveni 20% mazāks, nekā tas bija tūkstošgades mijā.
Šodienas pasaulē valsts parāds nav nekas tāds, ar kuru varētu pārsteigt, jo vairums pasaules valstu dzīvoja, dzīvo un turpina dzīvot ar budžeta deficītu, tādēļ aizņemas. Latvija nav izņēmums un uz parāda dzīvo visu laiku, proti, vienmēr iztērē vairāk, nekā pati spēj nopelnīt, un tas ir jāsedz ar aizņēmumiem.
Starptautiskā sabiedrība Latviju pat slavē par to, ka tās valsts parāda apmērs ir salīdzinoši neliels, rēķinot pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP), un vēl jo vairāk, kad salīdzina Latvijas parādu ar citu valstu parādiem pret IKP.
Parādi aug krīzēs!
Raugoties 20 gadu retrospekcijā, jāsecina, ka vispārējā valdības parāda visstraujākais pieaugums noticis krīzes laikā no 2008. līdz 2011. gadam, kad no nepilniem diviem miljardiem eiro lielā parāda tas pieauga līdz teju 9,3 miljardiem eiro – tātad vairāk nekā četras reizes. Tikai 2008. gada laikā valsts parāds pieauga 2,3 reizes. Vienīgais gads, kad valsts parāds nedaudz saruka, bija 2015. gads.
Valsts parāds strauji pieauga kopš 2020. gada līdz ar Covid-19 pandēmiju, kopumā palielinoties par vairāk nekā 3,5 miljardiem eiro, bet 2021. gada laikā – par diviem miljardiem eiro. Ja pēdējo divu gadu tendence tādā pašā mērogā turpināsies arī 2022. gadā, tad šķiet, ka Latvija atkārtos 2008.–2011. gada scenāriju.
Aizņemas visi, bet izmantot var dažādi
Krīzes brīžu pārvarēšana uz aizņēmuma pamata ir valstu klasiskais rīcības modelis, tikai jāatceras, ka pēdējās recesijas laikā tika palielināta gan pievienotās vērtības nodokļa pamatlikme līdz 22% un arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa pamatlikme bija 26% līmenī.
Šādi nodokļi neveicina uzņēmējdarbību, kas rada darba vietas un piepilda valsts maku ar nodokļiem, kurus vēlāk var pārdalīt, plānojot budžeta tēriņus. Iznākumā beidzoties pagājušajai ekonomiskajai krīzei, aizņemtā nauda nevis tika atmaksāta no valsts maka, bet gan vajadzēja jaunus aizņēmumus, lai kaut vai refinansētu veco parādu. Proti, Latvijas valsts kopumā rīkojās līdzīgi kā daudzi tās iedzīvotāji, kuri bija nonākuši tā dēvēto ātro kredītu atkarībā – aizņemas, lai atdotu iepriekšējo parādu, jo bez jauna aizdevuma veco atdot nevar. Noslēgumā ir jautājums – vai tas ir labi vai slikti!?
Neatdotam parādam procenti jāmaksā!
Vienotas atbildes par valsts nemitīgu aizņemšanos ekonomistu vidē nav. Daži saka, ka šodien aizņemtais rīt kļūst nevērtīgs un atdot jau nevajag tik daudz. Savukārt citi atceras, ka par neatdotu parādu procenti tomēr ir jāmaksā. Nevar iebilst, ka krīzē aizņemto naudu var tērēt, lai valstī sildītu ekonomiku, piemēram, būvējot sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru.
Varētu darīt vēl labāk, varētu aizņemto naudu novirzīt jaunu darba vietu radīšanai, kas kompleksā ar ražotājiem nepieciešamās infrastruktūras izveidi un konkurētspējīgu nodokļu slogu (ne smagāko Baltijā kā šobrīd) un konkurētspējīgām resursu, piemēram, elektroenerģijas, cenām dotu pienesumu visai valstij, visos sektoros. Turpinot – var cerēt uz eksporta apjoma pieaugumu un patiesi trekniem gadiem nākotnē. Šāds parāds būtu investīcija valsts nākotnē!
Iepriekšējās krīzes laikā valsts zaudēja ne tikai ekonomikas daļu, bet arī nodokļu ieņēmumu daļu un galvenokārt savus cilvēkus. Tā ir galvenā šī laika mācība. Vai Latvija no cilvēku zaudējuma ieguva?!
Savulaik par aizbraucējiem varēja dzirdēt priecājamies, ka ārzemēs strādājošie sūta naudu uz Latviju. Jāteic, privātpersonu pārskaitījumi nebija tā nauda, kas veidoja investīcijas jaunu ražotņu izveidei vai esošo modernizācijai. Tā bija nauda patēriņam, rēķiniem.
Šodien ir redzams, ka, nedomājot par jaunām darba vietām vai kaut vai esošo noturēšanu, valsts vienkārši zaudē iedzīvotājus. Katra strādājošā zaudējums ir jauns robs budžetā, bet katrs eiro kā budžeta deficīts veido jaunu nepieciešamību aizņemties.
Parādu dzirnavas
Ja pieņemam, ka valsts algu saņēmēji nemainīgi paliek tepat Latvijā un tikpat daudz. Ja viņi algās vēlas saņemt to pašu, ko līdz šim, un vēl vairāk, tad jautājums ir, kā Latvijas valsts grasās segt šos tēriņus nākotnē, jo realizētā politika ir vērsta uz to, ka nodokļu maksātāju, kas pilda budžetu, paliks vēl mazāk!?
Turpinot līdzšinējo ceļu, var mēģināt celt nodokļus, tomēr jau tagad ir redzams, ka, ceļoties benzīna cenai, piemēram, akcīzes nodokļa ienākumi nepieaug. Ir «griesti», cik daudz nodokļos var paņemt, un vairāk nesanāk! Tātad atliek visu laiku aizņemties, gan lai segtu iztrūkumu budžetā, gan aizdevuma procentus, gan lai refinansētu jau aizņemto naudu.
Patlaban ir krīze un nauda kļūst dārgāka, un tas nozīmē, ka katrs aizņemtais vai refinansētais eiro izmaksās dārgāk. Pēc Fiskālās disciplīnas padomes vadītājas sacītā, pašlaik gadā tērējam 200 miljonus parāda apkalpošanai, bet nākotnē, iespējams, tērēsim 400 miljonus. Šie 200 miljoni būs nauda, piemēram, noderētu skolotāju, mediķu algu palielināšanai.
Pastāvēs, kas pārmainīsies!
Latvija attīstības ziņā jau ir nokļuvusi godpilnajā trešajā vietā Baltijā, kaut arī vēl pirms vairākiem gadiem lepojāmies ar savu vicelīdera statusu. Kaimiņvalstis Latviju ne tikai ir apsteigušas, bet turpina attīsties ātrāk. Tā nav panikas celšana, pesimisms vai negatīvā domāšana, bet skaitliska realitāte. Kādi signāli un notikumi vēl ir nepieciešami?
«Pastāvēs, kas pārvērtīsies,» sacīja Rainis, un cauri laikiem viņa teiktais der mūsdienu ekonomiskajai politikai Latvijā. Ja dzīvosim pa vecam, visa dzīve katrā tās detaļā kļūs par vienu vienīgu izaicinājumu, kur katrs pilsonis atsevišķi cīnīsies ar aplamas sistēmas vējdzirnavām gluži kā slavenais idalgo Dons Kihots. Rezultātā mēs visi kopā tiksim samalti parādu dzirnavās, jo apķīlāts tiek jau mūsu mazbērnu darbs un pastāvēšana.
Vārdos padoms ir jau sen
Risinājums ir – labvēlīga vide uzņēmējdarbībai, pieejami aizņēmumi biznesa infrastruktūras izveidei, kur tās nav, uzlabošanai, kur tāda ir. Risinājums ir – mazāk birokrātijas, lai Latvijā strādājošo kompāniju konkurētspēja būtiski neatpaliku kaut vai no tuvākajās kaimiņzemēs esošajiem uzņēmumiem. Te vēlos uzsvērt, ka šo padomu atkārtojam no pašu politiķu mutēm, kuri to no dažādām tribīnēm ir teikuši tūkstošiem reižu! Ko līdzīgu un pat labāk un cēlāk rakstītu mēs varētu izlasīt Latvijas Nacionālajā attīstības plānā, tomēr gaidīto rezultātu vienkārši nav, tieši otrādi, kļūst aizvien sliktāk!
Līdzībai der sporta spēle, kurā jūtam līdzi savējiem un sakām, ka skaisti spēlēja, bet rezultāts uz tablo izsaka visu. No šīs līdzības arī padoms, ka vairs nav būtiski, cik skaisti spēlējam vai cik prozaisks būs Nacionālais attīstības plāns, ir svarīgs rezultāts!
Mums ir jāizgudro, kuru šajā pasaulē mēs vēl varam izkonkurēt, kuram pārdot mūsu preces, jāizgudro sistēma, kas pieļauj, ka mums preces vispār tiek ražotas. Proti, ja rezultāta nebūs, tālākā perspektīva, tad priekšā ir ceļš tikai uz nekurieni, uz valsti, kurā neražo gandrīz neko. Bet tas jau nozīmē, ka algu pielikums tiem pašiem skolotājiem, mediķiem vai pensijas pielikums pensionāriem būs daudz retāk vai nebūs vispār.
Mums kopumā ir aktuāls Šekspīra tēla Hamleta jautājums: «Būt vai nebūt?» Kam īsti ir vajadzīgs valsts parāds – cilvēkiem vai cilvēki valsts parādam?