Diena turpina 11. oktobrī sākto rakstu sēriju Citadeles anatomija, soli pa solim atklājot visaugstākajā līmenī kārtoto iespējamo afēru, kurā Latvijas valsts zaudēja vismaz 20–40 miljonus eiro. Iepriekšējā rakstā, ar kuru var iepazīties portālā diena.lv, vēstījām par Ripplewood prasību nodrošināt ekskluzīvas tiesības pieteikuma iesniegšanai.
Viens solīja, divi blefoja
Nozīmīgākie dokumenti saistībā ar potenciālo Citadeles 75% akciju paketes pircēju meklēšanas konkursu ir noslepenoti vēl joprojām, taču iesaistīto amatpersonu negribīgie komentāri ļauj secināt, ka 2014. gada jūlija beigās nācās konstatēt: formāli konkurss ir beidzies bez rezultātiem, jo neviens no pēdējā kārtā iesniegtajiem piedāvājumiem nav formāli derīgs.
Pēcāk arī parlamentārās izmeklēšanas komisija secināja, ka līdz 29. jūlijam neviens no trim atlikušajiem pretendentiem, "neskatoties uz bankas Citadele akciju pārdošanas procesa gaitā noteiktajiem termiņiem un Ministru kabineta iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, noteiktajā laikā nebija iesniedzis saistošo piedāvājumu bankas Citadele akciju iegādei".
"Viens no pretendentiem lūdza termiņa pagarinājumu, jo tobrīd nespēja nodrošināt naudas līdzekļu pietiekamību, cits pieprasīja ekskluzivitāti darījuma īstenošanai un tikai tādā gadījumā solīja sniegt visu pieprasīto informāciju," – tā šī situācija tika vērtēta izmeklēšanas komisijas galaziņojumā. Tiesa, pilnas informācijas nebija arī parlamentārās izmeklēšanas komisijas rīcībā, – ne velti tā sūdzējās par to, ka daļa ziņu tiekot slēptas. Tāpēc arī galaziņojumā par iesniegtajiem piedāvājumiem nācās lietot piesardzīgu frāzi: "Praktiski visi piedāvājumi bija uzskatāmi par nepilnīgiem."
Realitātē tas nozīmēja: bija viens pretendents, kuram konkrētajā brīdī vienkārši nebija naudas un kurš to solīja sagādāt vēlāk (visticamākais, runa par Norvik bankas grupu). Otrs – SPI Group, kas bija oficiāli apsolījusi par Citadeli 130 miljonus eiro. Un trešais, kurš nebija apsolījis vispār neko, toties pieprasīja sev pilnīgu ekskluzivitāti un jebkura cita investora atraidīšanu, – konsorcijs ar Timotija Kolinsa vadīto amerikāņu Ripplewood Advisors LLC organizētāja un koordinētāja lomā.
Tiesa, šajā brīdī Ripplewood konsorcijs bija uzklausījis "stingrās rekomendācijas" un oficiāli paziņojis, ka ir atbrīvojies no nevēlamajiem pašmāju investoriem.
Vēlāk atslepenotā 29. jūlija valdības sēdes protokola punktā atzinīgi novērtēts tas, ka "investors Rackley [tāds bija Ripplewood "slepenais" apzīmējums] Citadeles bankas iespējamā pirkuma darījuma ietvaros neveido konsorciju ar Ministru kabineta 2014. gada 26. jūnija sēdē (prot. Nr.34 1.§) izskatītā informatīvā ziņojuma 1. tabulā minētajām personām". Pats informatīvais ziņojums ir noslepenots joprojām.
"Augsnes sagatavošana"
Vienīgā atbilde, kuru toreizējā valdības vadītāja Laimdota Straujuma (Vienotība) tagad sniedz uz Dienas jautājumu, ar kādu likumisku pamatu tika nolemts neņemt vērā konkursa nolikumu, kurā bija noteikts konkrēts termiņš pieteikumu iesniegšanai, ir, maigi izsakoties, izvairīga: "Visi ar AS Citadele pārdošanu saistītie dokumenti, kas nav klasificēti, ir publiski pieejami atbilstošajās valsts institūcijās, t.sk. Valsts kancelejā, Saeimā, Valsts kontrolē u. tml." Neko vairāk Straujuma šai sakarā bilst nevēlas.
Formāli gan bijusī premjere izšķirošo 29. jūlija valdības sēdi nevadīja. Tā kā viņas dēls strādāja vienā (kaut ar vismazākajām izredzēm) no atlikušajiem pretendentiem – Norvik bankā –, sēdes audioierakstā fiksēts viņas teiktais: "Es saku, man viens jautājums par Citadeli. Kā jūs zināt, mans dēls strādā bankā. Vienā bankā. Un es nevaru piedalīties. Un es esmu lūgusi ārlietu ministru novadīt šo sanā... šo jautājumu."
Taču viss, ko vajadzēja paveikt, bija izdarīts un noorganizēts jau iepriekš. Viens no toreizējās valdības ministriem, lūdzot saglabāt viņa anonimitāti, apraksta šādu procesu norisi iepriekšējos mēnešos: "Uz valdību tika sagatavoti izplūduši ūdeņaini ziņojumi no Privatizācijas aģentūras, no kuriem ministri nevarēja izlobīt nevienu būtisku informāciju par potenciālajiem pircējiem. Valdis Dombrovskis jau bija prom, un tagad no Vienotības jautājumu kūrēja Straujuma. Visās valdības sēdēs klāt bija Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas pārstāvji, kuriem Straujuma pauda unikālāko uzticību. Pat finansiāla un ekonomiska rakstura jautājumus – kāda ir konkrēto potenciālo pircēju finansiālā darbība, kādi ir finanšu rādītāji, kādi finanšu resursi, dalība līdzīgos projektos utt. – tika lūgts atbildēt šiem specdienestu pārstāvjiem."
Jāizdara secinājums, ka tika darīts viss iespējamais, lai procesā tieši neiesaistītos, "nepietuvinātos" Ministru kabineta locekļus turētu iespējami lielākā neziņā.
Formāli gan visa informācija viņiem tika sniegta, taču bieži vien pēdējā brīdī un grūti uztveramā formā, faktiski liekot uzticēties ziņotājiem un vispirms jau Straujumas favorītiem no drošības dienestiem.
"Bija atsevišķas reizes, kad valdības locekļiem informācija parādījās tikai dienā, kad bija valdības sēde, jeb īsi pirms tam. Nācās iepazīties ar visu informāciju, bet viena lieta ir tad, kad ir iespēja visu mierīgi izlasīt, saprast un pārdomāt, bet cita lieta ir, kad ir jāiepazīstas ātrumā un jāpieņem kāds lēmums. Var traktēt dažādi – vai tā ir neizdarība vai..." situāciju raksturo toreizējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (NA). Vismaz vienreiz viņš valdības sēdē tiešām lūdzis neskatīt jautājumu vai arī atlikt tā izskatīšanu uz nākamo nedēļu, lai būtu iespēja iepazīties ar informāciju.
"Visi dokumenti uz galda – tie bija milzīgi blāķi. Ātrumā īsti ar tiem detalizēti iepazīties nebija iespējams. Tā uz vietas sēžot un lasot bija diezgan grūti iedziļināties. Bija tie dokumenti, bet tikai uz vietas. Jo tie bija konfidenciāli vai kā citādi noslepenoti. Nebija jau tā, ka varēja ministrijā sēdēt un ar tiem iepazīties, un pētīt," piebalso bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss.
Valsts kancelejas brīdinājums
Vai vainojama bija Valsts kanceleja? Nē, tā vienkārši nodeva tālāk ministriem paredzēto informāciju, kad tā tika saņemta no procesa organizētājiem. Papildus tam šī iestāde bija sagatavojusi arī savu notiekošā izvērtējumu. Arī šis dokuments joprojām ir noslepenots, taču Dienai ir bijusi iespēja iepazīties ar tā saturu. Šajā atzinumā Valsts kanceleja nepārprotami norādīja – valdība gatavojas pieņemt ļoti nozīmīgu un nodokļu maksātāju līdzekļu izlietojumam būtisku lēmumu nevis uz izsvērtas, analizētas un objektīvas finanšu informācijas, bet vispārīgu aprakstu un pieņēmumu pamata, turklāt biznesa informāciju saņemot no valsts drošības iestādēm, kurām nav nedz pieredzes, nedz izpratnes, nedz atbildības.
Atzinumā bija minētas vairākas pazīmes, kas Valsts kancelejas ieskatā skaidri norādīja uz potenciālu valsts mantas izsaimniekošanu, – vispirms jau neskaidrība par to, kas īsti būtu bankas akciju paketes pircējs. Tā bija norāde uz Ripplewood piedāvājuma pielikumu, kurā tika uzskaitīti visi formālie pircēji – daudzi ofšori, kuriem par patiesā labuma guvējiem bija norādīti... vēl citi ofšori. Tāpat Valsts kanceleja norādīja: lai gan pirkuma cenas formula pašā neformālajā piedāvājumā bija pozicionēta cienījami, paralēli virzītajā Privatizācijas aģentūras sagatavotajā atzinumā neuzkrītoši tika norādīts – reālā pirkuma cena atkarībā no bankas parādsaistībām varētu būt arī tikai viens eiro.
Visbeidzot Valsts kancelejas atzinumā bija norādīts, ka visi pienākumi no pircēju puses par ieguldījumiem bankā pēc tās iegādes ir formulēti tikai un vienīgi iespējamības formātā – iestādes izvērtēšanai iesniegtajos dokumentos nepastāvēja neviena konkrēti minēta obligāta pienākuma vispār kaut ko ieguldīt.
Astoņi no četrpadsmit
Taču visi pretargumenti izrādījās veltīgi. "Bija stingrs iespaids, ka kaut kur citur lēmums jau ir pieņemts," Dienai atzīst jau minētais ministrs. "Tas vispār bija bezprecedenta gadījums. Dīvaini likās tas, ka Privatizācijas aģentūra, kurai ir profesionāla valde, faktiski pati nevienu lēmumu nepieņēma, bet uzskatīja, ka lēmumi ir jāpieņem politiķiem un valdībai. Manuprāt, valdībai nav īsta mandāta pieņemt komercrakstura lēmumus. Atbildīgo Finanšu un Ekonomikas ministriju ierēdņiem nebija nekādi izvērtējami atzinumi, kas būtu nepieciešami, lai pieņemtu izsvērtu lēmumu. Manuprāt, tas bija dīvaini, ka viss tika balstīts uz ekspertu atzinumiem, – kā teiks, tā būs labi," tagad teic tā laika tieslietu ministre Baiba Broka (NA).
Viņa un Straujuma 2014. gada 29. jūlijā lēmuma izskatīšanā gan oficiāli nepiedalījās, līdz ar to par pareizāko lēmumu vajadzēja nobalsot astoņiem ministriem (kopā Ministru kabinetā bija četrpadsmit locekļu). Dokumenti, kā jau minēts, kārtējo reizi bija piegādāti pēdējā brīdī, detalizēti ar tiem iepazīties nevienam nebija laika, līdz ar to galvenā loma bija klātesošo Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora Jāņa Maizīša un Drošības policijas (DP) priekšnieka Jāņa Reinika atzinumiem un izteiktajiem viedokļiem. Šie astoņi ministri bija Vjačeslavs Dombrovskis (tolaik RP, tagad Saskaņa), Jānis Dūklavs (ZZS), Andris Vilks (Vienotība), Dace Melbārde (NA), Rihards Kozlovskis (toreiz RP, tagad Vienotība), Raimonds Vējonis (toreiz ZZS, tagad Valsts prezidents), Ina Druviete (Vienotība) un Edgars Rinkēvičs (toreiz RP, tagad Vienotība), – līdz ar iepriekš minētajiem un vēl arī ierēdņiem Baibu Bāni, Ansi Spridzānu, Andreju Pildegoviču, Vladimiru Loginovu un Pēteru Putniņu šis bija tas personu loks, kurā tika apspriests un pieņemts izšķirošais lēmums, kura sekas Latvijas valstij vēl var nākties izjust.
Slepenība vēl joprojām
"Ministru kabineta lēmums tika pieņemts, izvērtējot gan ģeopolitiskos, gan ekonomiskos aspektus, kā arī drošības iestāžu atzinumus," teikts Ekonomikas ministrijas izstrādātajā un 2015. gadā Ministru kabineta publiskotajā informatīvajā ziņojumā Par akciju sabiedrības Citadele banka investoru piesaisti.
"Straujuma visu pasniedza kā valsts drošības apdraudējumu, ja darījums nenotiks. Politiski viss tika pasniegts kā valsts drošības apdraudējums – ka tikai specdienesti varot saprast, ko darīt," – tā drošības iestāžu vadītāju ziņojumus un kopējo atmosfēru Dienai komentē anonīmais ministrs. Kādi precīzi bija šie ziņojumi, atzinumi un viedokļi, tas saskaņā ar Valsts kancelejas un toreizējās valdības vadītājas viedokli Latvijas sabiedrībai nav jāzina arī tagad, jo šie ziņojumi ir noslepenoti vēl joprojām.
"Visi ar AS Citadele pārdošanu saistītie dokumenti, kas nav klasificēti, ir publiski pieejami atbilstošajās valsts institūcijās, t.sk. Valsts kancelejā, Saeimā, Valsts kontrolē u. tml.," – tas jau atkal ir viss, ko Straujuma atbild uz jautājumu, kādas tad bija šo ziņojumu galvenās tēzes un vai kādā no šiem ziņojumiem bija minēti konkrēti investori, kuri būtu ieteicami un kuri nebūtu ieteicami. Papildus šiem ziņojumiem no astoņiem attiecīgā valdības sēdes dienaskārtības protokola punktiem vēl joprojām ir noslepenoti trīs – tāpat kā sēdes audioieraksts un pat... astoņu ministru balsojums. "Es nezinu, vai es to drīkstu atklāt," – tā, piemēram, jautāta par savu pašas balsojumu, Dienai vēl tagad pabailīgi atzīst Druviete.
"MK locekļiem nav vienprātības daudzos Ministru kabinetā izskatāmajos jautājumos," – tas savukārt ir vienīgais komentārs, ko lēmuma pieņemšanā oficiāli nepiedalījusies, bet klātsēdējusī Straujuma vēlas izteikt sakarā ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojumā minēto, ka "Ministru kabineta locekļiem līdz pēdējam lēmuma pieņemšanas brīdim nebija vienprātības un skaidras izpratnes par sasniedzamo rezultātu".
"Juridiski diskutabls"
Skaidrs ir viens – neraugoties uz "apstrādi" un "augsnes sagatavošanu", vairāki ministri tomēr atbalstīja ekonomikas ministra Dombrovska ziņojumā izteikto ierosinājumu – atbilstoši konkursa nosacījumiem turpināt sarunas ar trim atlikušajiem Citadeles akciju iegādes pretendentiem. Savukārt vairākums nobalsoja par to, ko parlamentārā izmeklēšanas komisija vēlāk nosauca par "juridiski diskutablu un necaurskatāmu lēmumu". Šis lēmums bija ignorēt konkursa noteikumus un "ekskluzīvi turpināt sarunas ar vienu potenciālo bankas Citadele akciju iegādes pretendentu – starptautisko investoru grupu ar vadošo investoru Ripplewood Advisors LLC".
Abiem pārējiem konkursa noteikumu pārkāpšanas rezultātā no tā ar politisku lēmumu vienkārši izslēgtajiem pretendentiem Privatizācijas aģentūras tobrīdējais ģenerāldirektors Spridzāns oficiālā vēstulē lakoniski paziņoja: "Valdība pieņēma formālu lēmumu uzsākt sarunas ar vienu piedāvājuma iesniedzēju, kura piedāvātie nosacījumi tika izvērtēti kā vislabvēlīgākie bankai un valdībai." Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas oficiālo paziņojumu sabiedrībai tieši Ripplewood "vislabāk atbilda noteiktajiem kritērijiem (cena, darījuma nosacījumi, investora kvalitāte un bankas attīstības redzējums) un mērķim iegūt stabilu un prognozējamu investoru, kas spēs nodrošināt bankas sekmīgu turpmāko attīstību".
Savukārt par to, ka – kā vēlāk fiksēja izmeklēšanas komisija – izraudzītais pretendents "par bankas Citadele akcijām faktiski piedāvāja viszemāko cenu" un nu šim pretendentam tika dotas ekskluzīvas iespējas šo cenu nosist vēl zemāk, gan nekas netika minēts.
Vai šis lēmums tiešām automātiski nozīmēja, ka valstij nāksies samierināties ar viszemāko cenu? Un vai taisnība Dombrovskim, kurš tagad teic: bijusi radīta tāda situācija, kad "iespējas pateikt "nē, mēs nepārdosim" nebija"? Par to – nākamajās Dienas publikācijās.
solon
Vienotība un ZZS gruzijā vienojās
Ehidna