Nu viņa pati ir bez darba, taču nesūrojas – mājās audzina divgadīgo dēlu Dāvidu. Ligitas stāstā savijas vairākas šā gada aktualitātes – starmešu gaismā nonākušā Latgales reģiona problēmas, ilgstošajam bezdarbam pieteiktā cīņa un iecerētais atbalsts mobilitātei.
Gada sākumā atklājās, ka Latgales reģionālā attīstība kļuvusi kritiskāka pēc tam, kad spēkā stājās grozījumi likumā par akcīzes nodokli, kas ierobežo pierobežas ļaužu iespējas ievest lētās akcijas preces no kaimiņvalstīm – daudziem tas bijis vienīgais iztikas avots. Tas no jauna izcēla gaismā senās problēmas: iedzīvotāju skaits sarūk, emigrācija pieaug, bezdarba līmenis ir virs vidējā Latvijā, jaunu uzņēmumu maz, liels ir ēnu ekonomikas īpatsvars. Tapa īpašs rīcības plāns Latgales izaugsmei. Arī Diena padziļināti pievērsās ilgstošā bezdarba izpētei Latgalē. Vārkavas novadā satikām Annu Bogdanovu (48), kura nestrādā jau 20 gadu, ģimene iztiek tikai no pabalstiem. Taču ne viņa, ne citi ģimenes locekļi nepriecājās, kad piedāvājām atrastās darba iespējas apkaimē. Cerības novadā tika liktas uz jauno sociālo darbinieci Ligitu Ļaļinu, kuras uzdevums – pārliecināt un motivēt ilgstošos bezdarbniekus vairāk rūpēties pašiem par sevi, atgriezties aktīvajā dzīvē.
Auklīti nevar atrast
Savā pirmajā darbadienā Ligita devās apmeklēt Bogdanovus. Atminoties darbā pavadītos trīs mēnešus, viņa pasmaida: ir cilvēki, kas nav strādājuši un nekad arī nestrādās. Tie gan neesot tikai Bogdanovi. Tiesa, Ligita, kura ieguvusi divas augstākās izglītības – sociālajā darbā un jurisprudencē –, saka – atrast darbu savā specialitātē Latgalē nav viegli.
Ligita nedzīvo Vārkavas novadā, bet aptuveni 30 kilometru attālajos Višķos. Rīgā dzimusī, Jūrmalā augusī Ligita Latgalē ir ieprecējusies. Viņa jūtas laimīga prom no galvaspilsētas trokšņa. «Ja ir savs transports, dzīve te ir ideāla, daba ļoti skaista,» saka Ligita. Līdz Daugavpilij tikai 20 kilometru, arī Rēzekne nav tālu. Ģimene Višķos dzīvo teju vai centrā daudzdzīvokļu mājas trešajā stāvā. Svaigi izremontētais dzīvoklis atgādina mājokli kādā no Rīgas jaunajiem projektiem. Ligita atklāj – ilgi gājuši uz to, lai varētu atļauties izremontēt dzīvokli. Viņas vīrs Pjotrs jau apmēram pusotru gadu strādā Norvēģijā un ģimenei sūta naudu. Tagad uz svētkiem ģimene ir kopā.
Šā gada pavasarī, pieņemot darba piedāvājumu Vārkavas novada Sociālajā dienestā, Ligita apzinājusies – nebūs viegli. Dēliņš bija pusotru gadu vecs, un lielākās problēmas sagādāja atbilstoša bērnudārza trūkums. Tuvākajā apkaimē bērnudārzi strādā tikai līdz vēlai pēcpusdienai vai arī tie paredzēti bērniem no triju gadu vecuma. Auklīti mazulim Višķos neizdevās atrast. «Protams, lats stundā nav daudz, tomēr – nevar atrast nevienu, kura būtu gatava pieskatīt,» saka Ligita. Tuvākais bērnudārzs, kas strādā pēc darbadienas beigām – līdz pulksten 18.30 –, atrodas Riebiņos, apmēram 40 kilometru no Višķiem. To arī Ligita izvēlējusies un ik dienu mērojusi 120 kilometru garu ceļu, jo no bērnudārza līdz Vārkavai jābrauc vēl 20 kilometru. «Negribēju bērnu atstāt diennakts grupiņā, tāpēc katru dienu vadāju. Grūti mums gāja, ceļi pavasarī drausmīgi – pielijuši, dubļaini,» atminas Ligita. Degvielai viņa mēnesī tērēja ap 140–150 latu, kas bija puse no sociālās darbinieces algas.
Nākamgad Latgalē tiks sākts pilotprojekts – pirmos četrus mēnešus pēc darba atrašanas varēs saņemt mobilitātes pabalstu – vidēji 70 latu mēnesī transporta vai īres izdevumu segšanai. «Protams, tas būtu labs atbalsts. Taču ko darīt, kad šie četri mēneši beigsies? Nedomāju, ka darba devējs pēc tam cels algu,» šaubās Ligita.
Nākšu brokastīs!
Sākot strādāt Vārkavas novada Sociālajā dienestā, viens no pirmajiem Ligitas uzdevumiem bija pārbaudīt riska ģimenes. Ligitai jau bija darba pieredze, savulaik strādājot Višķu Sociālajā dienestā par sociālo aprūpētāju. Tāpēc Ligitu pārāk neizbrīnīja, ka arī Vārkavā daudzās ģimenēs trūkst prasmju, kā izvārīt putru, ko dot jaundzimušajam, kā prasmīgāk izlietot pabalstu naudu. Centusies palīdzēt māmiņām tās apgūt. Viņa novērojusi – pirmais, ko daudzi trūcīgie pēc pabalsta saņemšanas pērk, ir cigaretes. Otrajā vietā – ātrās sausās zupas un «roltonu» nūdeles, kurām tikai jāuzgāž karsts ūdens. Skaidrojusi, kā labāk ar naudu rīkoties.
«Esmu [dienesta klientiem] arī teikusi – es braukšu pie jums katru rītu brokastīs, lai redzētu, vai putra ir izvārīta, jūs taču saņemat pārtikas pakas,» atceras Ligita. Nereti pabalstu ņēmēji attraukuši – nu kas tie par putraimiem, tie jau der tikai lopiem! Cik varējuši, sociālie darbinieki sekojuši līdzi, lai klienti uzreiz pēc pabalsta naudas saņemšanas to nenodzer.
Ligita uzskata – valstī vajadzētu domāt, kā mērķtiecīgāk bērniem paredzēto pabalstu naudu novirzīt tieši bērnu vajadzībām, lai vecāki to neiztērē savām atkarībām. Darba vietu Latgalē noteikti neesot daudz, taču vasarā sezonas darbus varot atrast. Tiesa, vietējie Vārkavas zemnieki sūdzējušies, ka nav ko ņemt darbā. Ligita spriež – pieradināti pie pabalstiem, atraduši strādāt, citi vīlušies – par darbu nav samaksāts. Viņasprāt, jau no skolas vecuma cilvēki būtu jāradina pie darba, lai viņi kaut tāfeli klasē notīra. Ligitas pašas bērnība bijusi smaga – agrā vecumā viņa zaudējusi māti un darba gaitas sākusi pusaudzes gados. Pulksten trijos no rīta cēlusies, strādājusi par sētnieci, pēcāk strādājusi par naktssardzi.
Ligitas vietā Sociālajā dienestā atrasta darbiniece no tuvākas apkaimes. Ligita saka – lielākos šķēršļus strādāt Latgalē liek sliktā sabiedriskā transporta kustības sistēma, atbilstošu bērnudārzu trūkums. «Pēc manas biežās braukāšanas viena māmiņa mainīja dzīvi – palaida dārziņā [bērnu] un tagad sola, ka meklēs darbu. Bet saka – pamēģini izbraukāt uz darbu,» kādu savu klienti atminas Ligita. Jautāta, kādas vakances Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvā viņai pašai, Ligita nosauc – apkopējas un lielveikala pārdevējas darbu. «Bet, ja man bērns jāved uz bērnudārzu Riebiņos, negribas īsti strādāt par pašu minimumu,» saka Ligita. Tāpēc viņa «pārziemo» mājās, audzinot mazo Dāvidu. Priecājas, ka ir Skype – abi ar dēliņu vakaros sazinās ar vīru Pjotru. Pēc aroda mehāniķis, Pjotrs darbu Latgalē tuvākajos novados neesot varējis atrast. Pjotrs ļoti vēlētos ar Ligitu un Dāvidu dzīvot kopā Norvēģijā. Ligita par to vēl domā.