Viņš skolā strādā jau 35 gadus, sācis kā fizikas skolotājs, bet informātiku māca kopš 1985. gada, kad toreizējā PSRS tika ieviests šāds priekšmets. F. Sarcevičs stāsta, ka tolaik tas balstījās programmēšanas apguvē, pie kā patlaban skolas atkal cenšas atgriezties. "1988. gadā arī uz mūsu skolu atveda datorklasi. Paši ar manu audzināmo 4. klasi to uztaisījām, salikām. Bērni pēc tam sevi uzskatīja par šīs klases saimniekiem, negribēja laist lielos iekšā," F. Sarcevičs smejas.
Kad 90. gadu beigās skolās ienāca internets, sekoja darbošanās ar mājaslapām, līdz 2001. gadā Ogres Interneta centra vadītājs Tālis Bērcis F. Sarceviču vasarā paaicināja novadīt Ogres rajona skolotājiem dažu dienu kursus. "Kopš tā laika ar skolotājiem šādi arī nodarbojos," viņš saka par apmācībām, kuras šo teju 15 gadu garumā vadījis visā Latvijā un uz kurām skolotāji kāro tikt joprojām. Par IT izmantošanu dažādos mācību priekšmetos skolotājs veidojis arī multimediju materiālu kolekcijas CD formātā un tīmeklī. Kā palīgu pedagogu semināru vadīšanā F. Sarcevičs apmācījis savu bijušo skolēnu Gati Šeršņevu (cilvēku ar īpašām vajadzībām), un, kad viņš saslima ar Web 2.0 tehnoloģijām un ar savām idejām aplipināja arī savu skolotāju, abi kopīgi izveidoja kursu Interneta iespējas izglītībā, kam līdzīgu Latvijā, šķiet, nav. Atšķirībā no centralizētiem IT kursiem skolotājiem, kas koncentrējas uz Microsoft Office, Windows un interaktīvo tāfeļu lietošanu, F. Sarcevičs kolēģiem piedāvā ieskatu interneta iespējās un rīkos, kas palīdz dažādot un padarīt radošāku mācīšanu, taupīt laiku stundās u. tml.
"Laikam mans lielākais nopelns ir tas, ka ir izdevies diezgan daudz skolotājiem parādīt, ko un kā var darīt. Kad dzirdu, ka mūsu bijušie kursanti dalās tālāk ar savu pieredzi, kādā jaunā veidā izmanto to, ko apguvuši, vai atraduši kādus jaunus rīkus, tad liekas - gluži velti tas viss nav bijis," saka skolotājs, kura kontā gan ir arī citi ievērojami veikumi. Piemēram, F. Sarcevičs ir viens no jau 18 gadus notiekošā pasākuma LatSTE (Latvijas Skolu tehnoloģiju ekspozīcija) dibinātājiem un rīkotājiem. Tajā pedagogi smeļas un šēro praktiskas idejas, kā mācot likt lietā tehnoloģiju iespējas.
Skolas Diena ar F. Sarceviču sarunājās par skolu, tehnoloģijām un informātikas skolotāju lomu tajā visā.
Vai skolā informātikas skolotājam nav tāda kā tehnoloģiju guru loma - būt tam, kas kolēģiem ierāda veidus un rīkus, kā mācot izmantot tehnoloģijas?
Tā tam būtu jābūt, bet tā visur nav - ne velti mūs tik daudz kur aicina apmācīt pedagogus. Man šādi sanācis apciemot ļoti daudzas skolas Latvijā, neesmu bijis, šķiet, tikai Dagdā, Alūksnē. Ir gadījies būt skolās, kur informātiķis māk daudz, bet ne īpaši grib dalīties tajā, ko zina. Citās skolās ir tā, ka informātikas skolotājam ir šausmīgi daudz darba un viņš vienkārši nespēj neko vairāk. Ja viņam, tāpat kā citu priekšmetu skolotājiem, ir 30 mācību stundas nedēļā, kā arī vēl jātiek galā ar skolas datortehniku, tīkliem, visām instalēšanām un uzraudzībām, viņam nav laika meklēt ko jaunu. Šobrīd no valsts puses skolās nav nodrošināta tāda štata vienība kā IT tehnikas inženieris, kas būtu vajadzīgs, turklāt ar samērā labu izglītību un labu atalgojumu. Ko nu konkrētā pašvaldība var atļauties, tas ir (tīklu administrators uz pilnu vai pusslodzi, laborants), bet visbiežāk jau tas nav speciālu izglītību ieguvis cilvēks, tikai tāds, kad zina mazliet vairāk par pārējiem. Par to jādomā.
Man arī liekas, ka saistībā ar jauno datorikas kursu skolās daudz kas nav izdomāts līdz galam, jo reāli var pietrūkt skolotāju, kas to mācīs. Datorklašu gan pietiek, tās nav pārslogotas, jo skolotāji labprāt strādā savās klasēs pie sava datora, izmanto arī planšetes un telefonus, kas skolēniem pieejami, un speciāli uz datorklasi neiet, jo tas prasa papildu sagatavošanos stundai, papildu zināšanas.
Dažās valstīs atsevišķu datorklašu skolās nemaz nav, jo skolēni IT apgūst integrēti visos priekšmetos.
Tādā gadījumā visās klasēs datortehnikai jābūt gana pieejamai, nepietiek tikai ar skolotāja datoru. Bet, cik zinu, šobrīd Eiropas nostāja ir, ka IT jāmāca kā priekšmets no 1. līdz 12. klasei. Ļoti iespējams, ka tie, kas spēs visām šīm pakāpēm piemeklēt un radīt piemērotu saturu un IT izmantošanas metodes, galā būs ieguvēji. Jo, ja to atstās pašplūsmā, ar IT lietošanas prasmēm būs kā ar auto vadīšanu - vadīt auto iemācās daudzi, bet vai tāpēc viņi uzreiz ir autovadītāji?
Mēdz teikt, ka šībrīža skolēni ir piedzimuši tehnoloģiju pasaulē un tāpēc prot lietot tehnoloģijas. Taču viņi prot lietot to, ko viņiem ikdienā vajag - pamatā izklaidei, un viss. Tiesa, ir arī tādi jaunieši, kas ļoti apzināti apgūst un lieto tehnoloģijas un tiek ļoti tālu. Šodien plaisa starp gudrākajiem skolēniem un vājākiem ir daudz platāka nekā agrāk. Tie, kas lieto tehnoloģijas nevis tikai kā pētīšanas rīku vai fetiša objektu, bet kā rīku citu uzdevumu pildīšanai, ļoti tālu atraujas, iegūst ļoti plašas zināšanas un prasmes. Tie arī ir tie, kas nāk un visu ko jautā.
Ar skolotāju tehnoloģiju prasmēm ir līdzīgi - ir tādi, kam tikai jāiedod makšķere, zivi viņi paši noķers. Un ir tādi, kuriem var mācīt daudzas reizes, un tik un tā īsti nav rezultāta. Priecājamies, ka mums ar saviem kursiem izdodas šur tur to lietu sakustināt, ko līdzīgu skolās ienes arī Iespējamā misija.
Kādas, jūsuprāt, šobrīd ir skolotāju digitālās prasmes? Vai kopējais līmenis ceļas?
Jā. Bet ir grūti pateikt, no kā tas ir atkarīgs. Ir gadījies būs vietās, kur ir naudīgas pašvaldības, skola ir labi aprīkota, bet skolotāju prasmes tomēr nav tādas, kā gribētos. Bet gadās arī, ka skolā ir tehnoloģiju minimums, bet skolotāju prasmes ir augstākā līmenī. Iespējams, tas atkarīgs no tā, cik radoša, atraktīva ir dzīve pašvaldībā, kāda ir skolas vadība un gaisotne skolā. Tie, kas nāk uz mūsu kursiem, grib ko jaunu uzzināt, pamēģināt. Nav tā, ka skolotāji būtu slinki un tehnoloģiju iespējas apgūtu negribīgi.
Taču skolotāju radošumu vajadzētu vairāk stimulēt. Ir nepareizi, ka patlaban tiek cilāts tikai pedagogu algu jautājums kā galvenā un vienīgā problēma. Lai sakārtotu izglītību, algu sistēmas maiņa vien neko nedos. Pietrūkst stimulēšanas radošumam - vajag, lai būtu pieejami materiāli un līdzekļi, ar ko to radošumu stundās īstenot, lai pedagogam tas nav jādara no savas kabatas. Domāju, arī skolotāju atalgojumu varētu diferencēt atkarībā no tā, ko viņi dara papildus - izmanto radošas metodes, dalās savās zināšanās ar citiem u. tml.
Vai jaunā pieeja - datorikas mācīšana jau no 1. klases - padarīs skolēnus prasmīgākus tehnoloģiju lietošanā?
Viena daļa no šīs datorikas programmas ir tas pats informātikas kurss, tikai pārcelts uz jaunākām klasēm. Papildus klāt nāk IT drošības jautājumi, tad vēl loģiskās lietas, darbs ar algoritmiem - ar domu, ka 9. klasē jau varēs specializēties kādā no algoritmu programmēšanas virzieniem. Taču ko pēc tam piedāvāt vidusskolā? Kad 2004. gadā biju Microsoft Inovatīvo skolotāju forumā, Izraēlas pārstāvis stāstīja, ka tur vidusskolās apgūst to, ko es savulaik nemācījos pat fizmatos universitātē - gana sarežģītā līmenī. Man ir žēl par to, kas šobrīd Latvijā tiek darīts ar skolēniem, pakāpeniski viņiem visu atvieglojot un viņus apčubinot. Skolēni var daudz vairāk, bet, ja visu laiku atslogo un atslogo, tad loģiski, ka rezultāts ir tāds, kāds ir.
Un vēl viena lieta, kam datorikas mācīšanā būtu jāparādās vairāk - IT praktiskais pielietojums dažādu uzdevumu risināšanā. Ja tas izpaliks, tad īsti labi nebūs. Rezultāta nebūs arī tad, ja trūks cilvēku, speciālistu, kas gatavi ar to visu darboties, likt lietā un līdz skolēniem novadīt.
Kāda skolēniem patlaban ir attieksme pret informātikas mācīšanos?
Mazie, 2. klase, reizēm runā - es nevaru sagaidīt, kad mums būs tā informātika. Lielajiem arī tīri labi daudz kas patīk. Piemēram, tikko man 11. klase mācījās datorgrafikas pamatlietas, un vairāki tur atrada kaut ko sev saistošu: vai, skolotāj, tik interesanti, man nebija ienācis prātā, ka ko tādu var pats mājās darīt! Es tad saku - vai bija patīkama sajūta tajā brīdī, kad tu to aptvēri? Jā! Nu tad iegaumē to sajūtu un mēģini atkal dabūt, arī ko citu darot. Tas uzvaras hormons vai ķīmija - ja tu to noķer, viss būs kārtībā. Bet daudziem bērniem neizdodas šo garšu izjust, un viņi saplok, pazūd motivācija. Es gan neaizraujos ar sliktu vērtējumu izmantošanu, jo labāk strādā tas, ja skolēnu pastimulē, nevis soda ar atzīmi.
Kā vērtējat skolu tehnisko nodrošinājumu? Vai skolas to veido gudri - varbūt datorus un tehnoloģijas vajag mazāk, bet efektīvākas?
Nevaru teikt, ka mūsu skola ir ļoti augsti tehnoloģiski attīstīta, jo finansējuma daudz kam nepietiek. Bet valsts mērogā vispār ir grūti saprast, vai ir tāda sistēmiska pieeja, jo pirmo reizi skolām datorklases piegādāja 2001. gadā, bet nākamo reizi - 2012. gadā, kas tehnoloģijās ir ļoti ilgs starplaiks. Fiziski tie vecie datori strādā, bet tos šodien vairs normāli nevar izmantot - interneta servisa iespējas tie vienkārši nevelk, nav iespējams palaist pietiekami modernu pārlūkprogrammu.
Vai skolā ir reāli tikt līdzi tehnoloģiju progresam?
Tā ir informātikas skolotāju un speciālistu problēma, jo viņiem vajag pietiekami daudz laika to visu pētīt, izmēģināt. Bet dažkārt liekas, ka informātikas skolotājam jābūt daudzkājainam un daudzgalvainam monstram, lai visur paspētu, visu izdarītu. Ir brīži, kad viss ir mierīgi, datori un tīkli neplīst, darbojas - tad var pameklēt, papētīt tās jaunākās lietas un piedāvāt kolēģiem. Bet dažreiz ir tāds karuselis!
Skolas tehnoloģiskais nodrošinājums ļoti atkarīgs arī no skolas vadības un pašvaldības attieksmes. No valsts puses ir tādas vienreizējas finanšu injekcijas, ar ko kaut kas tajā brīdī tiek nokārtots, bet par tālāko tiek aizmirsts, lai gan tehnika prasa apkopi, remontu ik pa laikam. Garantijas laiks datoriem beidzas, lampas projektoram izdeg, bet tam finansējums netiek iedalīts. Mums pašvaldībā ir atsaucīgi IT administratori, kas palīdz, pašvaldība skolai arī algo IT laborantu, bet citviet nekā tāda nav. Tad ar visu cīnās informātikas skolotājs.