Diena Ķeipenē. Spēle ar kino

Apskatījuši miestiņu, aprunājušies ar stacijas priekšnieku, devušies atpakaļ uz vilcienu. Te pēkšņi pamodies zem soliņa guļošais vietējais saules brālis un vaicājis, kad tad viesi vēl atbraukšot? Viesiem atkāpšanās ceļa vairs nebija, un viņi solījuši pēc diviem gadiem būt klāt — tāda ir leģenda par kino dzīves sākumu Ķeipenē. Kad pienāca nākamā festivāla reize, Arsenāla rīkotāji atcerējās solījumu un nolēma — kāpēc gan nē? Kāpēc neiesaistīt šo mazo miestiņu lielajā mākslas pasaulē? Un ja vēl tādam nopietnam pilsonim — zem soliņa guļošam — ir apsolīts! Kopš tās reizes festivāla norises bijušas saistītas ar Ogres rajona Ķeipeni, liekot pamatus arī tajā izveidotajam kinokomunikāciju centram. Sveiciens Merilinai Monro Vilciens uz Ērgļiem nu vairs nekursē, un sliedes palikušas klusas, bet Ķeipenes dzelzceļa stacijā iekārtotais Kinokomunikāciju centrs kļuvis par interesantu apskates objektu ceļotājiem un saistošu brīvā laika pavadīšanas vietu vietējiem. 2000.gadā, kad Arsenāls bija veltīts Jura Podnieka daiļradei, Ķeipenē atklāja viņam veltītu bāku. Gaismas signāli bākā pēc Morzes ābeces signalizē P burtu. Pie bākas izvietotas pastkastītes 64 pasaulē un Latvijā pazīstamiem kinoļaudīm, un bāka signalizē par to, ka no visas pasaules var sūtīt pastkartes ar vēlējumiem šiem māksliniekiem. Kinokomunikāciju centra vadītāja Velta Riekstiņa stāsta, ka pastkartes patiešām arī pienāk — ar vēlējumiem dažādās valodās no dažādām pasaules malām. Jūs varat nosūtīt savu sveicienu Merilinai Monro, Frederiko Felīni, Andrejam Tarkovskim, Ingmaram Bergmanim. "Kāpēc mums vienmēr jābūt tik nopietniem un pareiziem, kāpēc nevaram aizsūtīt sveicienus Merilinai Monro? Mēs zinām, ka tā nav patiesība, bet kāpēc nevarētu iesaistīties šajā spēlē," vaicā Velta Riekstiņa un turpina: "Arī kino ir kā spēle, tā ir dzīve, ko mēs iztēlojamies un kam uz mirkli noticam. Kopā ar saviem viesiem mēdzam apsēsties dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā uz vecā koka sola un iztēloties. Izrādās, tas nav nemaz tik grūti. Vienam tikai vajag sākt stāstu... Tad dodamies tālāk, kur izvēlamies kādu no mūsu kolekcijas filmām, un atkal piedalāmies spēlē, iztēlojamies."Nav parasts kinoteātris Velta mēģina šo vietu saglabāt kā seno laiku liecību, bez īpašiem izskaistinājumiem vecās stacijas apkārtnē un arī lielākajā daļā ēkas — ar nedaudz apdrupušām sienām, nodzeltējušām tapetēm, veco krāsni, malkas smaržu un koka stacijas solu. Senatnīgumu ēkai piedod arī antikvārie priekšmeti, kas izmantoti Sergejam Eizenšteinam veltītajā ekspozīcijā. Taču turpat blakus ir arī XXI gadsimtam atbilstoša moderna aparatūra filmu demonstrēšanai — mūsdienīga mājas kinozāle ar vairākiem desmitiem skatītāju vietu. Te gan nenotiek regulāri kinoseansi kā lielajos kinoteātros, jo tas nav centra mērķis. Tad, pēc Veltas domām, tas zaudētu savu īpašo gaisotni un komercializētos. Taču, ja atbrauc ekskursanti vai notiek kāds pasākums, apmeklētājiem ir iespēja noskatīties filmu. Tās ir dāvinātas, un filmu demonstrēšana parasti notiek sadarbībā ar Nacionālo kino centru, filmas režisoru vai producentu, tāpēc seansi ir bez maksas. Katru rudeni te notiek kinonedēļa. Piemēram, šā gada pasākumā apkārtnes bērni zīmēja paši savu animācijas filmu. Nu tā samontēta, ieskaņota, un ikviens centra apmeklētājs to var noskatīties. Vērts arī divu skatītāju dēļ Vai laukos cilvēkiem ir interese par kino? Veltas atbilde ir skaidra un stingra — noteikti jā. Pat ja uz centra pasākumu atnāk tikai daži cilvēki, arī tad nav strādāts velti. "Varbūt nemaz nevajag vienmēr to piebāzto zāli? Laukos tā jau nav daudz cilvēku, viņi lēnām aizplūst uz pilsētām, bet kāpēc tiem, kuri te tomēr palikuši, jādzīvo noslēgtībā? Tāpat ļoti nepareizs ir uzskats, ka cilvēkiem laukos neko nevajag, viņi nesaprot mākslu un nespēs novērtēt festivālu godalgotās filmas, labu latviešu kino." Nupat radusies vēl kāda iecere — popularizēt latviešu kino. Nacionālā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa stāsta: "Sadarbībā ar Arsenālu Ķeipenes filmotēkā nonāk Eiropas filmas, taču mēs gribētu to papildināt ar latviešu kino. Mums ir iecere vismaz reizi nedēļā rīkot kinoseansus, kur demonstrētu pēdējos gados tapušās latviešu filmas — gan mākslas, gan dokumentālās. Pieļauju, ka sākumā varbūt tie būtu tikai daži skatītāji, bet vai arī neliela grupa interesenetu nav pelnījusi redzēt labu kino? Jāatzīst, cilvēki maz zina filmas, ko pēdējo desmit gadu laikā radījuši latviešu režisori. Esam sākuši īstenot ieceri, ko varētu saukt — latviešu filmas brīvā dabā. Tās rādītas Cēsu pilī, Talsos un citviet Latvijā, un mūsu mērķis ir paplašināt šo ģeogrāfiju. Līdz šim notikušie pasākumi liecina, ka arī Ķeipenē brīvdabas seansi ir iecienīti," saka Kristīne Matīsa. To, ka kino laukos interesē, apliecinot ārkārtīgi lielā interese par filmas Rīgas sargi demonstrēšanu laukos valsts svētku laikā. Sākumā bija domāts to rādīt 90 vietās — simboliski saistībā ar valsts pastāvēšanas gadskaitli. Taču pieteicās daudz vairāk pašvaldību un kultūras namu, un šajā laikā to plānots rādīt apmēram 200 vietās Latvijā. "Un, ja vienā pagasta kultūras namā var parādīt Rīgas sargus, tad kāpēc cilvēkiem pēc tam nepiedāvāt vēl kaut ko labu? Mums jāradina cilvēki pie tā, ka televīzija vēl nav visa dzīve, ka īsts kino jāskatās uz lielā ekrāna. Ķeipene šai iecerei ir labs sākums," pārliecināta ir Nacionālā kino centra speciāliste. ***2007.gadā Latvijā bija 332 kino izrādīšanas vietas — to skaits pēdējos piecos gados sarucis trīskārši 314 kinoteātru — par pusi mazāk nekā pirms pieciem gadiem 346 ekrāni — par pusi mazāk nekā pirms pieciem gadiem — tikai viens daudzzāļu kinoteātris Dati: Nacionālais kino centrs