Komentējot LTV darbu, žurnālists norādīja – ja sabiedrībā parādās sajūta par to, ka televīzijā viss ir nopirkts un tiek ietekmēts, tas parāda, ka medijam nav sava mērķa un stratēģijas. "Es to personiski neredzu arī dokumentā, kas ir nosaukts par sabiedrisko pasūtījumu sabiedriskajai televīzijai, bet īstenībā ir pilnīgi nesaprotams papīrs, kur vispār nav domāts par sabiedrības interesēm. Es to neredzu arī televīzijas piedāvājumā saviem akcionāriem, kas esam mēs visi," viņš uzsvēra.
Viņaprāt, LTV beidzot būtu arī skaidri jānodala menedžments un redakcionālā vadība.
"Protams, avīzē, piemēram, direktors un galvenais redaktors dažādās lietās koordinējas, bet tomēr pamatā katrs dara savu darbu. Līdz ar to mans vienīgais aicinājums LTV ir beidzot ielikt profesionālu pieredzējušu menedžeri, kuram savukārt likums skaidri nosaka, ciktāl viņš var, bet ciktāl nedrīkst bāzties redakcionālajā darbā," aicināja Domburs.
"LTV vēl arvien ir piramidāla pārvalde, kur pienācīgas redakcionālās atbildības un, baidos, līdz ar to arī redakcionālās neatkarības nav. Īpaši Latvijas situācijā, kur LTV ģenerāldirektora darbam un atbildībai nav pietiekami skaidru kritēriju. Līdz ar to līdzās visām citām sistēmām un attieksmēm lietas maitā un minētās idejas vai vīzijas nokauj arī tas, ka ir totāli saplūdināta saimnieciskā un radošā lemšana un bieži radošais tiek pakārtots saimnieciskajam un, baidos, ne tuvu ne tai labākajā izpratnē," viņš piebilda.
Kļūt par sabiedriskās televīzijas vadītāju gan viņam neesot ambīciju. "Par vadītāju – nē. Tagad turklāt likums paredz, ka televīzijas vadītājam, tostarp arī menedžmentam, ir jābūt augstākai izglītībai. Man tās nav, un esmu laimīgs, jo mani tā augstākā izglītība droši vien būtu ievilkusi dažādos amatos, no kuriem es vaļā netiktu," klāstīja Domburs.
Turklāt savulaik, palīdzot toreizējam LTV ģenerāldirektoram Uldim Gravam, viņš jau izmēģinājis roku televīzijas vadībā. "Es ļoti labi ieraudzīju, kāda tur ir sistēma, kāda ir attieksme. Tur ir ļoti lielas problēmas ar nosacīti sociālo sistēmu, kas tur ir izveidojusies un ko nekādi nav iespējams salauzt un nolikt šo iestādi uz normāliem pamatiem," pastāstīja žurnālists.
Viņaprāt, attiecībā uz sabiedrisko televīziju pareiza pieeja būtu sekot Igaunijas piemēram – pusi atlaist, bet tiem, kas paliek, pacelt algas. "Lai gan televīzijā tā vien šķiet to nav iespējams to izdarīt, visu var izdarīt, ja vien grib. Ja vien ir vīzija un idejas, kā mainīt šo sistēmu un ko vēlas sasniegt. Taču nav jau ideju. Tā ir tā lielākā problēma," norādīja Domburs.
Turpretī, lūgts komentēt televīzijas analītikas raidījumu vadītāju darbu gan LTV, gan citās televīzijās, viņš sacīja: "Es varu vērtēt no noteiktas struktūras viedokļa. Lai sasniegtu kvalitāti, ir nepieciešama noteikta, savstarpēji saistīta konstrukcija, proti, ziņas rada pamatu analītikai un pētniecībai, turklāt dažādos žanros, par to visu seko komentāri un diskusijas. Savukārt gan analītika un pētniecība, gan komentāri un diskusijas ģenerē jaunus resursus ziņām. Šādas kopbildes, protams, komerctelevīzijās nevar būt izklaides dominantes dēļ. Savukārt LTV šādu sistēmisku pieeju es neredzu, tur viss saskaldīts pa fragmentiem."
"Otra lieta, nevēršos ne pret vienu privāti, bet nevar uzreiz jebko, kas nav ziņas, saukt par analītiku vai pētniecību. Kurš katrs izvērstais informatīvais sižets nav analītika, kurš katrs apskats ar analītikas iezīmēm nav vairāk kā apskats ar iezīmēm. Pētniecība nav arī kura katra vienpusīgi tendencioza rakņāšanās. Arī kura katra parunāšanās nav pilnvērtīgi saucama par diskusiju," viņš paskaidroja.
"Patlaban izveidotais tā saucamais analītiskais bloks televīzijā ir piesārņots ar pļāpāšanu, kas neiet padziļināti noteiktos virzienos. Līdz ar to mana atbilde par tēmu – vai nevajag kaut ko stiprināt un kaut ko darīt – ir, ka jebkurā nozarē, arī žurnālistikā, ir jāprot pārdot savu vēstījumu, jāprot izveidot reputāciju, lai tevi skatās, tev uzticas. Man šķiet, ka Latvijas Televīzija pašlaik necenšas pārdot to, ko var saukt par reputāciju vai uzticēšanos," minēja Domburs.