Tiesa, salīdzinot ar citiem novadiem, Dundagas novads izceļas ar to, ka maz ir garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmeņa pabalsta saņēmēju. Novadā mīt aptuveni 4700 iedzīvotāju, no viņiem GMI pabalstu saņem tikai 17 trūcīgo ģimeņu un personu. GMI līmenis pieaugušai personai ir 40 latu, bērnam – 45. Bezdarba līmenis novadā ir zems – šogad 1. aprīlī tas bija 5,3% (vidēji valstī – 11,7%), liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati.
"Mēs jau viņus motivējam strādāt – saucam šurp, piedāvājam vakances, rakstām vienošanās protokolus, viņiem ir jāpiesakās darbā," datus komentē Ineta Mauriņa, Dundagas novada Sociālā dienesta vadītāja. Pabalstniekiem, kuriem ir nelāgas atkarības vai neprasme rīkoties ar naudu, novadā GMI pabalstu vai tā daļu mēdz izmaksāt pārtikas talonos, protams, iepriekš ar pabalsta saņēmēju vienojoties. Patlaban gan ir tikai viens pārtikas talonu saņēmējs. Taču joprojām kāda daļa pabalstnieku ir vai nu ļoti izvēlīgi, vai arī nemaz nevēlas strādāt. I. Mauriņa saka – novadā četros uzņēmumos ir vakances. Kūdras purvā meklē strādniekus, arī zivju apstrādes cehā, pārtikas veikalā, ēstuvē. To, ka sociālais dienests mudina savus klientus pieteikties darbā, pamanījuši arī darba devēji. Taču daļa strādāt īsti negrib.
Ir aptuveni pulksten 11, gaiss stipri iesilis, un Dundagas centrā, mazā skvēriņā, tiek darīti algotie pagaidu darbi – programma, kas tagad aizstāj simtlatnieku programmu. Veicot šos darbus, četrus mēnešus var saņemt 100 latu. Te sevi pierāda ne tikai jaunie simtlatnieki, bet arī pāris GMI pabalsta saņēmēju – lai saņemtu pabalstu, viņiem ir līdzdarbības pienākumi, piemēram, teritorijas labiekārtošana. Daži strādātāji piesēduši uz soliņiem, daļa akmeņainajā zemē rok grāvīšus – tā ir vieta kabelim. Skvērā plānots ierīkot apgaismojumu.
Armands (50), vīrs elegantā spaidermena cepurē, stādās priekšā kā četrdesmitlatnieks – GMI pabalsta saņēmējs. Jautāts, cik ilgi jau ir bez darba, viņš atmet ar roku: "Kā es varu zināt, neatceros, smadzenes nestrādā." Viņam patīk mazliet pārspīlēt. Kad strādājis, tad gan smagi un dažādās vietās, arī mežistrādē. Tagad labprāt vēlētos cirst malku, taču šādu darbu varot dabūt tikai ar pazīšanos. Armands esot par vecu, piecdesmitgadniekus jau vairs nekur neņemot pretī. Tā viņam sacījis kāds paziņa. Vakanto darbvietu kūdras purvā gan viņš noraida: "Man mugura sāp. Kuņģis arī. Es nevaru turēt. Ja varētu turēt, būtu aizgājis."
Arī par strādāšanu zivju apstrādes cehā Ģipkā Armands ir kategoriskās domās: "Es nemāku [zivis] vērt. Nē, nē, kur nu vēršana, tur ir jāsēž, tur kājas nogurst." Arī Veneta (53), viņa kolēģe skvērā, piebalso: "Zivapstrādē esmu bijusi mēnesi pirms diviem gadiem, man veselība neļauj, nevaru izturēt to sēdēšanu." Pēdējos piecos gados ar darba atrašanu viņai neveicas, bet viņa dzīvo kopā ar vīru, kurš priekšlaikus pensionējies. "Kaut kā iztikt varam. Muļļājamies," viņa saka. Armands ilgus gadus dzīvojis kopā ar mammu, taču viņa pirms pāris gadiem pārcēlusies pie otra dēla. Tagad Armands mitinās kopā ar draugiem. "Kur dzer, tur guļ," viņš smej.
Armands uzskata – laba alga ir virs 200 latiem, pie trīssimt uz rokas. Taču ar savu 40 latu pabalstu viņš iztiekot: "Iztieku. No 40 latiem nopīpēju trīsdesmit. Pērku sarkano Main par latu piecdesmit pieci." Jautāts, ko darītu, ja pabalstu viņam noņemtu, tā kā brīvās darbvietas viņš atsakās pieņemt, Armands saka: "Tad haltūru kaut kur uztaisīšu, malku paskaldīšu." Ogās un sēnēs gan viņš neiešot – nepazīstot ne vienas, ne otras. Armands arī šaubās, vai kāds uzņēmums vēlētos viņu ņemt darbā – viņu te labi pazīstot.
Taču Armanda nākotne zīmējas gaišās krāsās. Dundagas novada domes Saimniecības dienesta vadītājs Andris Kojro, kurš uzrauga pagaidu algotos darbus, saka – Armands ir sevi labi parādījis, tāpēc no jūnija viņu ņemšot pagaidu algotajos darbos. Tad Armands varēs saņemt četrus mēnešus pa simt latiem. A. Kojro esot pārliecinājies, ka cilvēkiem ļoti svarīga ir stabilitāte: "Strādājot pašvaldībā pagaidu darbos, cilvēkam ir stabila garantija, ka te ir līgums un četrus mēnešus precīzā datumā lati būs."
Zināmā mērā Armandam ir taisnība – darba devēji jau pamanījuši tos, kuri pārāk bieži gulšņā piesaulītē vai par daudz dzer alu. Malkas tirdzniecības uzņēmuma Woodstuff brigadieris Kaspars Rozefelds saka – daudzus tādus pazīstu, pie mums arī bijuši. Viņš retoriski jautā: kāpēc man vajadzētu viņus ņemt? Labāk viņš pieņemot cilvēkus, kam uzticas. Bijuši arī darba meklētāji, kas centušies pieteikties darbā ar pudeli rokā. Brigadieris nevēloties ik rītu iet katram darbiniekam klāt – apostīt, vai nav dzēris, un nemitīgi sekot līdzi, lai neierauj pirkstus kādā aparātā. "Galvenais, ko prasām, ir gribēšana strādāt. Ir jau tādi, kas saka, ka grib, bet patiesībā māte atdzinusi," nosaka brigadieris. Uzņēmumam esot izdevies nokomplektēt štatu, taču drīzumā vēl būs nepieciešami darbinieki. Tad sākšot aktīvi meklēt.
Ģipkas zivju apstrādes cehā darbs sākas agri – pirmā maiņa strādā no pulksten sešiem līdz pēcpusdienai. "Ņemiet līdzi gumijniekus, šķīvi, karoti, krūzīti," – kārtējam darba meklētājam uz darbu līdzņemamo komplektu telefona klausulē nosauc Ģipkas zivju apstrādes ceha saimniece Ņ. Basalajeva. Taču, vai šis cilvēks patiešām ieradīsies strādāt, nav zināms. Lai arī uz darbu darbiniekus ved uzņēmuma transports, viņiem te pienākas bezmaksas pusdienas un, pēc saimnieces teiktā, labi strādājot, vidēji var saņemt 15 latu dienā jeb 210–220 latu mēnesī, vairāki darbinieki pazuduši pa ceļam uz darbu vai arī atbiruši drīz pēc pamēģināšanas. Piemēram, sākumā 17 cilvēku no Dundagas bija pieteikušies strādāt cehā, taču drīz vien no viņiem atbira vienpadsmit, bet no atlikušajiem sešiem savā pirmajā darba dienā ieradās tikai trīs. Daudz darbinieku brauc no Talsiem. Ņ. Basalajeva saka – zivju vēršana ir sēdošs darbs, ik pēc divām stundām desmit minūtes brīvas, lai var izkustēties un pastaigāties. Viņa uzskata – ja cilvēks tiešām grib strādāt, darbu viņš atradīs pats. Ja pierunā nākt, var arī nekas nesanākt. Daži jau pa telefonu izklausoties negribīgi. Izrādās, sociālais dienests sūtījis meklēt darbu. Ņ. Basalajeva saka – iespējams, cilvēki, kas gadiem ilgi saņēmuši pabalstus, atradinājušies strādāt.
GMI pabalsta saņēmēju skaits Dundagas novadā ir krietni sarucis. 2010. gadā pabalstā valsts ar pašvaldību uz pusēm izmaksājusi aptuveni 26 200 latu, pērn – Ls 11 600. Sociālā dienesta vadītāja I. Mauriņa saka – liela daļa pabalstu saņēmēju ir atraduši darbu, taču daļa pabalstu vairs nesaņem vai arī tā apjoms samazināts. Proti, likums paredz, ka sociālās palīdzības pabalstu klientam var samazināt, vienlaikus neliedzot pabalstu bērniem, vai nepiešķirt atsevišķi dzīvojošai personai, ja tā atteikusies no līdzdarbības vai noteiktā laikā nav iesaistījusies savas sociālās problēmas risināšanas pasākumos. To arī var darīt, ja sniegtas nepatiesas ziņas par ienākumiem. Tas nozīmē, ka arī bezdarbniekiem, kas atsakās pieņemt piedāvātās vakances, var liegt pabalsta izmaksāšanu vai pabalstu samazināt. Novadā vēl gaidāmas pārrunas ar Armandu.
I. Mauriņa norāda: novadā vairākums pabalsta saņēmēju ir ilgstošie bezdarbnieki. Nesenās krīzes laikā darbu zaudējušie cilvēki darbu esot atraduši. Diena Dundagā sastapa Kitiju, kura darbu atradusi pavisam nesen – pirms pāris nedēļām. Viņa tagad strādā vietējā pasta nodaļā par pastnieci. Bez darba bijusi nedaudz ilgāk nekā gadu, šis gads licies ļoti ilgs. "Man ir četri bērni, kas jāapgādā," viņa paskaidro. Sociālā dienesta vadītāja norāda uz divām kategorijām, kas iezīmējas pabalstu saņēmēju vidū. Viena ir vientuļās mātes, kuras audzina vairākus bērnus, tāpēc daudzām ir grūti atrast darbu, ko var savienot ar bērnu audzināšanu. Otra grupa – vīrieši vecumā ap piecdesmit, kuri pieraduši visu dzīvi dzīvot kopā ar māti, un, kad māte aiziet mūžībā, vairs nav mātes pensijas un atklājas, ka viņi vieni nemaz nemāk dzīvot un darbu viņiem grūti atrast.