2008.gada 6.jūnijā ECT iesniegtajā pieteikumā Svetlana Mertena sūdzējās par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas iespējamo pārkāpumu Latvijā, jo uzskatīja, ka krimināllietas izskatīšana pret viņu laika posmā no 2001. līdz 2008.gadam bija pārāk ilga.
Izskatot iesniedzējas sūdzību, ECT vispirms vērtēja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja nav izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. ECT atgādināja, ka pienākums pierādīt, ka iesniedzējas neizsmeltie tiesību aizsardzības līdzekļi ir efektīvi, teorētiski un praktiski pieejami, un sniedz saprātīgas izredzes uz panākumiem, gulstas uz valsti. Ja valsts šo pienākumu ir izpildījusi, tad iesniedzējai savukārt ir pienākums pierādīt, ka viņa šos līdzekļus ir izmantojusi vai ka izskatāmās lietas faktu kontekstā šie līdzekļi ir neefektīvi, vai neadekvāti, un tādēļ tie nav jāizmanto.
ECT atsaucās uz lietu "Trūps pret Latviju", kurā tika izvērtēta Kriminālprocesa likuma 14.pantā radītais kompensējošais mehānisms gadījumā, ja netiek nodrošināta kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā laikā. ECT atzina, ka valdība ir izpildījusi savu pienākumu pierādīt, ka iesniedzējai bija pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. Turpinājumā ECT konstatēja, ka iesniedzēja nekad nebija sūdzējusies nacionālajām tiesām par tiesvedības ilgumu. Tādēļ ECT atzina, ka iesniedzēja nav izsmēlusi visas iespējas aizstāvēt savas tiesības nacionālā līmenī, un noraidīja sūdzību kā nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības.
Iesniedzēja sūdzējās arī par citu Konvencijas pantu iespējamiem pārkāpumiem, uzskatot, ka viņa ir cietusi no diskriminācijas un ka krimināllietas izskatīšana kopumā nav bijusi taisnīga. Taču ECT uzskatīja, ka lietas materiāli neatklāj Konvencijas pārkāpumus, un tādēļ noraidīja šīs sūdzības kā nepieņemamas izskatīšanai pēc būtības.
Skaidrojot lietas faktus, ministrijā norādīja, ka 2001.gada 16.februārī iesniedzēja nodarīja personai vieglus miesas bojājumus. Persona vērsās policijā ar iesniegumu, taču 2001.gada 24.aprīlī policija atteica ierosināt krimināllietu, jo nodarījums saskaņā ar notikuma brīdī spēkā esošo regulējumu bija pakļauts privātās apsūdzības kriminālprocesam.
2001.gada 6.jūnijā persona iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā, kas 2001.gada 19.jūlijā pasludināja spriedumu, atzīstot iesniedzēju par vainīgu Krimināllikuma 130.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. 2001.gada 26.jūlijā iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību un 2004.gada 7.decembrī Rīgas apgabaltiesa atcēla 2001.gada 19.jūlija spriedumu nepareizas noziedzīgā nodarījuma klasifikācijas dēļ un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā jaunā sastāvā.
Lieta tika atkārtoti skatīta Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā un Rīgas apgabaltiesā pēc personas apelācijas sūdzības. 2006.gada 12.aprīlī Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu nosūtīt krimināllietu jaunai izskatīšanai Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā. Iesniedzēja par šo lēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam, kas ar 2006.gada 20.jūnija lēmumu atteica to pieņemt izskatīšanai.
Ministrijā skaidroja, ka 2007.gada 3.aprīlī, trešo reizi izskatot lietu Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā, iesniedzēja tika notiesāta par Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību, un lieta tika nozīmēta izskatīšanai 2007.gada 17.septembrī Rīgas apgabaltiesā.
2007.gada 24.oktobrī Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu, izbeidzot kriminālprocesu. Rīgas apgabaltiesa norādīja, ka ne cietušās 2001.gada 6.jūnija iesniegums, nedz arī 2001.gada 18.jūnija iesniegums nevar tikt uzskatīts par cietušās sūdzību, jo nesatur būtiskas, likumā noteiktas privātās apsūdzības satura detaļas. Par šo lēmumu cietusī iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam Krimināllietu departamentā, ko Senāts noraidīja 2008.gada 20.februārī.