Lielā palāta spriedumu lietā Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju pasludināja ar divpadsmit balsīm "par" un piecām balsīm "pret". Tiesa vienbalsīgi atzina, ka šajā lietā nav atsevišķi nepieciešams izvērtēt, vai ir noticis Konvencijas 14.panta pārkāpums.
Tiesa nolēma atlikt jautājumu par taisnīgas atlīdzības piešķiršanu, nosakot pusēm trīs mēnešu termiņu, lai iesniegtu savus apsvērumus par iespējamo kompensācijas apjomu.
ECT piekrita, ka iesniedzējiem piederošo nekustamo īpašumu Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā atsavināšana notika saskaņā ar likuma prasībām un sabiedrības interesēs. Tomēr, ņemot vērā atsavināto īpašumu kadastrālo vērtību atsavināšanas brīdī un iesniedzējiem izmaksātās kompensācijas summu, kas pirmā iesniedzēja gadījumā bija apmēram 1/1000 daļa no kadastrālās vērtības, bet otrā iesniedzēja gadījumā - apmēram 1/350 daļa, ECT uzskatīja, ka šāda starpība ir pārāk ievērojama. Tādēļ tiesa atzina, ka lietā nav samērotas iesniedzēju tiesības uz īpašuma aizsardzību, no vienas puses, un, no otras puses, sabiedrības vispārējas intereses.
Tiesas Lielās palātas spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.
Latvijas pilsoņi Vistiņš un Perepjolkins 1994.gadā uz vairāku dāvinājuma līgumu pamata ar zemes īpašniekiem, kuri šo zemi bija atguvuši denacionalizācijas ceļā, ieguva savā īpašumā piecus zemes gabalus Rīgas Tirdzniecības brīvostas teritorijā. 1997.gada 1.jūlijā Rīgas Tirdzniecības brīvostas teritorijā tika ieviests brīvostas režīms un bija nepieciešams steidzamības kārtā sakārtot īpašuma un valdījuma tiesību jautājumus.
Satiksmes ministrija mēģināja vienoties ar iesniedzējiem par zemes gabalu atpirkšanu, atlīdzības apmēru nosakot pēc zemes gabalu kadastrālās vērtības 1940.gadā, taču tas neizdevās. Pēc Ministru kabineta noteikumu un speciāla likuma pieņemšanas 1998.gada 14.oktobrī Latvijas Hipotēku un zemes banka atvēra kontu uz abu iesniedzēju vārda, kurā tika ieskaitīta atlīdzība par atsavināto īpašumu, kas tika noteikta saskaņā ar īpašuma kadastrālo vērtību 1940.gadā. Perepjolkinam tiks izmaksāti 8,6 miljoni lati, bet Vistiņam - 548 lati.
Iesniedzēji uzsāka civilo tiesvedību, apstrīdot atlīdzības apmēru. Tā kā iesniedzēji bija izsmēluši visus nacionālajā līmenī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, 2001.gada 5.jūnijā viņi iesniedza iesniegumu ECT. Vistiņš un Perepjolkins ECT sūdzējās par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 1.panta par tiesībām uz īpašumu un 14.panta par diskriminācijas aizliegumu iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar izmaksātās atlīdzības apmēru.
2011.gada 8.martā ar sešām balsīm "par" ECT spriedumā tika atzīts, ka šajā lietā nav noticis konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums. Tāpat tiesa vienbalsīgi atzina, ka šajā lietā nav noticis konvencijas 14.panta pārkāpums. Par minēto spriedumu 2011.gada 16.maijā iesniedzēji iesniedza ECT apelācijas sūdzību, lūdzot nodot lietas izskatīšanu Lielajai palātai. 2011.gada 15.septembrī iesniedzēju apelācija tika pieņemta un nodota izskatīšanai ECT Lielajai palātai 17 tiesnešu sastāvā.