Turklāt tajās nevar ļaut vaļu emocijām, bet jārisina dažādi juridiski jautājumi. Taču vecāki spēj šajā traģēdijā saskatīt labo – ģimene kļuvusi vēl saliedētāka un atbalsts no nepazīstamiem cilvēkiem, pasaules valstu līderiem ir neizmērojami liels. Latvijas Televīzijas žurnāliste Linda Bagone Kairā sarunājās ar Pētera tēvu Juri Gresti.
Grestem un viņa Al Jazeera kolēģim Muhamedam Fahmi, kuram ir Ēģiptes un Kanādas pilsonība, tika piespriesti septiņi gadi cietumā. Viņu kolēģim Ēģiptes pilsonim Baheram Muhamedam par "melu" pārraidīšanu no Kairas tika piespriesti desmit gadi cietumā. Viņi bija apsūdzēti par sakariem ar aizliegto Musulmaņu brālību un melīgu ziņu pārraidīšanu. Savās reportāžās viņi vēstījuši, ka Ēģiptē noris pilsoņkarš. Viņus arestēja 2013.gada 29.decembrī.
"Kopš tās dienas, kad viņš pieņēma savu pirmo komandējumu uz Afganistānu, skaidrs, ka mums bija rūpes un bažas, bet mēs esam tādi vecāki, kuri ir pārliecināti, ka katram jāiet savs izlemtais ceļš," stāsta žurnālista tēvs. Pats Pēteris pirms notikušā izteicis nevēlēšanos doties uz Ēģipti tajā valdošās nestabilās politikas dēļ, bijusi arī saplānota Ziemassvētku svinēšana, tomēr žurnālista lojalitāte pret saviem kolēģiem, kuri bija iepriekš izpalīdzējuši pašam, šoreiz ņēma virsroku.
Uzzinājuši par Pētera arestu, vecāki un abi brāļi - Miķelis un Andrejs - bijuši satraukti, tomēr uzreiz neapzinājušies situācijas nopietnību, jo "pasaulē žurnālisti tiek arestēti ik dienu lielā skaitā." Apsūdzības kļuvušas zināmas vien pēc vairāk nedēļām.
Sākotnēji Kairā uzturējušies Pētera brāļi, bet nu stafeti pārņēmuši vecāki. Pēc kārtējā dēla apciemojuma iznākot no cietuma ir vēlme sev iekniebt, lai pamostos no šī murga, atzīst Juris Greste. Kopš ieslodzījuma pirmajām nedēļām gan žurnālista stāvoklis cietumā ir ievērojami uzlabojies - viņam tiek dots laiks pastaigām, dažas dienas nedēļā iespējams arī paskriet un pavingrot. Skaidrs, ka Pēteris nemirtu bada nāvē arī tad, ja piederīgie neatrastos Kairā, tomēr cietuma piedāvātais uzturs pēc J.Grestes vārdiem ir "nožēlojami minimāls". Arī apģērbu ieslodzītajiem pērk un mazgā piederīgie - Juris Greste rāda kājās esošās bikses, kuras pircis dēlam, tomēr apģērba gabals bijis nedaudz par lielu. "Tās tagad esmu iemantojis es," ar nezūdošu smaidu sejā saka Greste, vecākais.
Par laimi, cietumā ļauts ienest arī zināmu daudzumu pārtikas. "Pēteris ir ļoti entuziastisks pavārs un izmanto ļoti radoši tās mazās lietiņas, ko mēs ienesam katrā vizītē," atklāj J.Greste.
"Viņš nav salūzis. Es vēlos domāt, ka viņš ir iemantojis daudz manus gēnus un raksturu," saka tēvs, kura senči ir daudz cietuši. Jura māte dzimusi Sibīrijā un piedzīvojusi badu, bet pēc kara bez tēva palikušos bērnus caur Vāciju aizvedusi uz Austrāliju. Arī Pēteris uz savu stāvokli skatoties filosofiski - tā nu ir, dzīvē jāiet uz priekšu. Ir lietas un apstākļi, kurus nav iespējams ietekmēt, tāpēc par tiem nav vērts uztraukties.
Retās tikšanās reizes tiek izmantotas pēc iespējas efektīvāk - katrā vizītē ir sava dienaskārtība. Svarīgākās lietas ģimene pārrunā vispirms, bet pārējo atstāj beigām. Pirmajā tikšanās reizē, tikai nedēļu pēc sprieduma pasludināšanas, Pēteris vēl nebija aptvēris, kas īsti ir noticis. "Tas bija pamatīgs sitiens to dzirdēt, kad viņš par neko izpelnījies septiņus gadus šīs zemes cietumā. Dzīve ir pilna ar riskiem," intervijas noslēguma sāka P.Grestes tēvs, piebilstot, ka cerības ģimene nav zaudējusi.