Ekskursija un emigrācija nav viens un tas pats

Taujāts, kura viņam ir iecienītākā atpūtas vieta pilsētā, uzņēmējs teic, ka Daugavpils viņiem vienmēr bijusi mīļa, bet atpūtai viņš tagad izmanto iespēju aizbraukt pie dabas, pie ūdeņiem un kopā ar draugiem uzcept šašliku. Anglijā tādas iespējas nebijis. Draudzīgi nosmejam, ka tad jau šašliku kārdinošā smarža bijusi tā, kas atvilinājusi atpakaļ uz Latviju... Patiesībā tā bijusi dažādu apstākļu summa, jo pēdējos Apvienotajā Karalistē pavadītajos gados Igors aizvien biežāk sācis domāt par atgriešanos.

Sākt no baltas lapas

Ja būtu dota iespēja ko mainīt savā līdzšinējā dzīves gaitā, Igors šo iespēju izmantotu. Piemēram, neprecētos tik agri – 19 gadu vecumā. Toties tagad viņam ir skaista un gudra, jau divdesmitgadīga meita Viktorija! Iespējams, arī studētu, lai iegūtu specialitāti citā jomā, ne ekonomistos. Toties caur ekonomista prizmu raugoties, viņam bijusi priekšrocība uzlūkot procesus no cita skatu punkta. Igors Lipskis teic, ka nenožēlo ne Anglijā pavadīto laiku, ne pirms gada pieņemto lēmumu atgriezties.

Angliju Igors Lipskis vairākkārt apmeklējis vēl pirms ekonomiskās krīzes, līdz lēmumu pavisam aizbraukt no Latvijas pieņēmis 2008. gada sākumā. Zināmā mērā to veicinājusi arī laulības šķiršana: "Sievai atstāju dzīvokli un gribēju sākt visu no nulles, no baltas lapas. Sakravāju somu un uz Angliju aizbraucu ar Latvijas mašīnu." Līdz tam viņš bija ekonomists kravu pārvadājumu un loģistikas uzņēmumā. "Tas, ka krīze skars arī šo nozari, jau bija paredzams."

Kā vienu no pirmajām savām darba vietām ārzemēs daugavpilietis min pavāra darbu restorānā Anglijas pilsētā Ameršamā, kas atrodas netālu no Londonas. "Jūs neticēsiet, bet es ļoti labi gatavoju. Sākumā biju pavāra asistents, tad pavārs. Bet esmu radošs cilvēks, ilgi nevaru strādāt vienā jomā, darīt vienu un to pašu. Esmu ieguvis kādas trīsdesmit specialitātes, daudz ko protu," pasmaida Igors un turpina: "Pēc tam devos uz Anglijas dienvidiem, uz Menstonu Kentas grāfistē. Strādāju dažādos uzņēmumos, kas saistīti ar kravu pārvadājumiem, arī sūtījumu piegādes uzņēmumā DPD. Pēc tam kļuvu par menedžera asistentu celtniecības kompānijā, ko vadīja latviešu uzņēmējs. Šī kompānija darbojās kā aģentūra – nolīga dažādus celtniecības speciālistus, darbiniekus konkrētiem objektiem. Un tad izveidoju pats savu biznesu. Paralēli mācījos stilistu skolā un atvēru divus salonus – skaistumkopšanas salonu un solāriju. Permanento grimu klientiem klāja meistare – meitene no Rīgas, pārējie algotie darbinieki bija no Krievijas un Ukrainas."

Kaimiņi uzņēmīgāki

Igors nesūdzas par to laiku – līdzekļu bijis pietiekami, dzīvojis labi, taču viņu neatstāja doma par atgriešanos. "Vienmēr esmu gribējis atgriezties. Mani vilka atpakaļ. Kā saka – ar dvēseli nebiju savā vietā. Vecāki ir šeit, Daugavpilī. Meita. Draugi. Lai gan meitu tolaik ataicināju uz Angliju – trīs gadus viņa mācījās Anglijas skolā. Taču arī meita tur negribēja palikt pavisam," stāsta Igors, viņš turpina: "Es pats tur vienmēr jutos kā svešais. Ja salīdzina ar mūsu sarunu tagad – tad tā, it kā starp mums būtu siena. Lai gan brīvi runāju angliski. Svešumā ir grūti – grūti attīstīties, grūti veidot savu biznesu. Pamatā visi no Latvijas emigrējušie Anglijā strādā fabrikās, celtniecībā, viņi ir viesmīļi, apkopēji. Viņi dzīvo no algas līdz algai. Daudzi īrē pat ne dzīvokli, bet istabu mājā, kur dzīvo vēl pieci, seši cilvēki. Attīstības nav. Maz ir tādu, kuri uzkalpojas līdz menedžera amatam. Maz tādu, kuri izveido savu biznesu. Salīdzinoši – no Lietuvas emigrējušie ir progresīvāki un veiksmīgāki."

Iemeslus tam Igors nevar nosaukt, bet pieņem, ka mūsu kaimiņi lietuvieši vienkārši ir uzņēmīgāki cilvēki, vairāk gatavi riskēt. Runājot par citu kaimiņvalstu emigrantiem, uzņēmējs arī stāsta, ka starp viesstrādniekiem esot ļoti maz Krievijas pilsoņu – turīgo bērni pārsvarā mācoties Londonas skolās. Arī no Igaunijas emigrējušos viņš sastapis ļoti reti: "Pārsvarā latvieši, lietuvieši, pēdējā laikā jūtams bija viesstrādnieku pieplūdums no Rumānijas, Slovākijas. Manu draugu no Daugavpils Anglijā arī ir ļoti daudz. Mums tur bija sava koalīcija. Bet nu jau daudzi ir atgriezušies – arī mani tur iegūtie draugi no Cēsīm, no Rīgas atgriezās."

Skaistumkopšanā bijis grūti atrast labus meistarus gan tur, Anglijā, gan arī pašlaik Daugavpilī. Igors neslēpj: "Manam salonam Beauty Mafia meklēju meistarus, piedāvājot atalgojumu, līdzvērtīgu tam, kādu saņem Rīgas frizieri. Mums ir labs reitings, esam atzīti par labāko salonu Daugavpilī un pašlaik te jau strādā pieredzējuši starptautiskas klases meistari. Taču jaunus darbiniekus atrast ir grūti. Meklēju arī caur Valsts nodarbinātības dienestu – nav!" Uzņēmējs atceras Lielbritānijā novēroto: "Londonā ir viens rajons, kur vienā kvartālā ir seši lietuviešiem piederoši veikaliņi un frizētavas. Latviešiem piederošu frizētavu ir maz. Atceros, bija tāds salons Laima, bet pēc trim, četriem gadiem to nopirka lietuvieši. Viņi ir uzņēmīgāki, lai gan neko sliktu negribu teikt par latviešiem. Mana mamma ir latviete, un es sevi uzskatu pa pusei par latvieti, lai gan sarunvaloda ir piemirsusies." Skaistumkopšanas industrijā Lielbritānijā Igors Lipskis darbojās sešus gadus. "Aizvēru solāriju, jo konkurence bija milzīga – pilsētā bija seši šāda veida uzņēmumi, turklāt ienāca vēl divas lielas kompānijas, kurām pieder 50 līdz 60 solāriju plašs tīkls visā Anglijā. Ar viņiem konkurēt bija grūti – gan cenu, gan dārgo solārija iekārtu dēļ. Telpu īre, nodokļi bija milzīgi. Tam vairs nebija jēgas." Pēc tam Igors turku izcelsmes uzņēmējam pārdeva arī skaistumkopšanas salonu.

Pirmā jubileja!

Tieši šodien, 16. oktobrī, kad Diena publicē šo rakstu, Beauty Mafia svin savu pirmo jubileju! Atgriešanās nebija spontāna – Igors pirms tam jau "taustīja augsni" savā dzimtajā pilsētā. Daugavpilī viņš iepazinās ar Svetlanu – augstas klases friziermeistari, šī aroda pasniedzēju un pieprasītu stilisti, kurai bija savs skaistumkopšanas bizness un salons. "Kopā nolēmām, ka pilsētā uztaisīsim mazu skaistumkopšanas revolūciju. Tas arī bija tāds pēdējais grūdiens, lai pieņemtu lēmumu atgriezties pavisam. Atceros, katrreiz, kad no Anglijas atlidoju uz Latviju, pēc tam man negribējās braukt prom. Jūs taču zināt, cik jauki te ir vasarā! Sākumā jau svešumā bija interesanti – es mācījos, tvēru pieredzi, tad ieniru biznesā, centos to izvērst, ieguldīt, nopelnīt naudu. Jā, tā visa rezultātā esmu varējis iegādāties sev nekustamo īpašumu šeit, ārpus Daugavpils," ieguvumus atklāj Igors.

Mazliet ironizējot par Grigorija Lepsa un Timotija dziesmu Ja ujedu žitj v London (Braukšu dzīvot uz Londonu – red.), Igors nosmaida vien: "Nobeiguma teksts ir precīzs: "Kam gan esmu tur vajadzīgs..." Uz Londonu ir skaisti aizbraukt to apskatīt, bet, kā zināms, ekskursija un emigrācija nav viens un tas pats. Turklāt tagad Latvijā ir gana daudz iespēju attīstīties. Redzu, kā Latvija ir mainījusies. Valsts attīstās, Daugavpils attīstās un tas ir acīmredzami! Cilvēkiem ir iespēja nopelnīt, veidot savu biznesu. Tirgus ir atvērts un iespēju daudz." Bilstu, varbūt paša Igora redzesloks mainījies, kas ļauj saskatīt vairāk iespēju? "Iespējams. Esmu paplašinājis biznesu, pakalpojumu klāstā iekļaujot arī līgavu sapošanu kāzām. Katrās brīvdienās mūsu salonā norisinās Līgavu rīts. Esmu izveidojis komandu, kurā ar līgavu strādā stiliste, vizāžiste, frizieri. Veidojam ļoti sarežģītas frizūras, krāsojam matus, pieaudzējam tos. Nupat piedalījāmies friziermākslas festivālā Sanktpēterburgā – no Latvijas tajā piedalīties bija uzaicināti tikai divi frizieri un Svetlana piedalījās. Esam Krievijas matu kosmētikas Estel izplatītāji, tas ir starptautiski atzīts, kvalitatīvs produkts. Nelielos, bet esam pieprasīti. Arī sociālajos tīklos ir daudz pozitīvu atsauksmju," gandarījumu par gada laikā paveikto pauž Igors. Un arī mamma ir priecīga – dēls beidzot mājās! Meita Viktorija ir pabeigusi Daugavpils 9. vidusskolu, runā četrās valodās, labi zīmē un pašlaik apgūst dizainu Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolā Saules skola. Bet pašu Igoru jau kopš pusaudža gadiem interesē arī fotogrāfijas māksla. Viņš atminas, kā savulaik fotografējis ar veco Smena, tumsā attīstījis filmiņas. Interese par fotogrāfiju nebūt nav noplakusi, gluži otrādi - Igoram Lipskim tagad ir arī sava fotostudija, viņš stāsta: "Kad līgava saposta, taisām fotosesiju. Pats arī fotografēju. Man patīk veidot tēlus. Vienmēr ir paticis vērot cilvēkus, analizēt tēlus, saskatīt ko jaunu."

Igors spriež – ja Lielbritānija izstāsies no Eiropas Savienības, krīze, iespējams, būs un tā skars visus. "Lai gan esmu "viegls pie pacelšanās", man vairs negribas braukt prom. Šeit man ir milzīgi plāni. Nupat biju uz tikšanos ar Daugavpils domes pārstāvjiem, prezentēju savu projektu uzņēmējdarbības attīstībai. Pašvaldība atbalsta jaunos uzņēmumus, protams, izsverot, cik nozīmīga būs jaunā ideja pilsētai. Savus jaunos biznesa plānus gan vēl jums neatklāšu," pasmaida Igors. Ko vēl dzīvē viņš gribētu sasniegt? Un ar kādu auto uzņēmējs pārvietojas? Igors sirsnīgi smej: "Ar Land Cruiser džipu. Materiālists neesmu, mašīna, dzīvoklis – tās man nav bijušas svarīgākās vērtības. Visu dzīvi nodarbojos ar sportu, savulaik profesionāli spēlēju volejbolu. Nodarbojos ar fitnesu, to darīju arī Anglijā. Esmu absolūts veselīga dzīvesveida piekritējs. Laimīgu cilvēku dara tas darbs, kuru viņš mīl un kurš nes ienākumus. Mīļākā nodarbošanās. Kad ej uz darbu ar prieku un domā par to, kā izveidosi ko jaunu. Tas ir pats galvenais. Ne sekundi nenožēloju, ka atgriezos Latvijā."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Ekskursija un emigrācija nav viens un tas pats saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.