Viens no ekspedīcijas dalībniekiem Jānis Karušs stāsta, ka mērķis ir īstenot pirmo latviešu zinātnieku ekspedīciju uz Antarktīdu: “Mēs koncentrēsimies uz Argentīnas salu arhipelāgā esošajiem mazajiem ledājiem. Lai gan varētu likties, ka viss par Antarktīdu visiem jau sen ir skaidrs, nopietni pētījumi tur uzsākušies tikai 1910.-1920. gados”. Zinātnieki izlidos sestdien un kopā veiks 15430 kilometrus līdz Galindesa salai, kur viņi uzturēsies akadēmiķa Vernadska stacijā: “Pats sarežģītākais būs pēdējais posms, kur mēs ar kuģi ceļosim no Argentīnas pilsētas Ušvajas uz pašu Antarktīdas pussalu - tur aizies vairākas dienas,” prognozē Karušs.
Viņš atzīst, ka šai ekspedīcijai zinātnieki ir gatavojušies jau no pirmās - 2014. gada Islandes ekspedīcijas: “Pirmkārt, tā bija iekārtu testēšana polārajos reģionos, jo, lai gan iekārtas strādā Latvijā dziļā ziemā, uz ledājiem tas ir savādāk. Tāpat mums vairākkārt nācās doties pie ukraiņiem un runāt par potenciālo pētījumu plānu, jo tomēr arī viņiem interesē, ko mēs tur darīsim [Vernadska stacija pieder ukraiņiem],” skaidro Karušs. Tāpat vajadzēja uzlabot fizisko sagatavotību, jo šīs ekspedīcijas ir fiziski smagas un nav vienkārši realizējamas. Zinātnieki iepriekš devušies trīs ekspedīcijās uz Islandi un vienā uz Grenlandi. Karušs piebilst, ka, lai gan tās bija kā sagatavošanās posms Antarktīdas ekspedīcijai, katrā no tām tika veikti uzdevumi un zinātniskā izpēte.
Dodoties uz Antarktīdu līdzi tiek ņemts arī vairāk kā 100 kg smagais ekipējums, no kuriem 60 kg veido iekārtas un to rezerves daļas. “Pārējos 40 kilogramus sastāda drēbes, teltis, zābaki un visas citas lietas, kas mums palīdzēs palikt dzīviem. Būs jāņem arī aptuveni 230 kilogrami pārtikas, jo, tā kā uz Antarktīdu dodamies atsevišķi no ukraiņiem, viņu pārtikas rezervēs mēs neesam iekļauti”. Ekspedīcijas dalībnieks Māris Krievāns piemetina, ka ukraiņi ir iedevuši sarakstu ar pārtiku - pārsvarā tie ir kartupeļi, kāposti un citas svaigas lietas, lai uzņemtu vitamīnus.
Ekspedīcijas dalībnieki sadarbosies ar vietējiem un ārzemju kolēģiem, apstrādājot visus Antarktīdā ievāktos paraugus. “Varbūt dažiem liekas, ka uz ledājiem nav dzīvība, bet tajos ir kriokonīta caurumi, kas veidojas ledājā iekūstot pelnu un kvēpu daļiņām. Caurumos dzīvo daudz un dažādas dzīvas būtnes - gan aļģes, gan baktērijas. Mikrobioloģijas institūta pētnieki mums palīdzēs analizēt, kas tur dzīvo un kas viņiem patīk vai nepatīk,” skaidro Karušs. Sadarbībā ar Polijas kolēģiem tiks pētīti gauskāji [uz ūdens augiem un sauszemes biotopos dzīvojoši, līdz 1,2 mm nelieli dzīvnieki].
Tāpat tiks ievākti arī ledus paraugi, no kuriem tiks veikta skābekļa izotopu analīzes, no iegūtajiem datiem varēs vairāk pateikt par klimatiskajiem apstākļiem, kādi valdīja senāk šajā Argentīnas salu arhipelāgā: “Proti, mēs noņemsim ledus paraugus, kas izveidojušies pirms 20-30 gadiem un tad varēsim pateikt kā klimats ir mainījies gadu gaitā. Tāpat sadarbībā ar ķīmiskās fizikas institūtu mēs ievāktajos paraugos analizēsim smilšu graudus. Tiks veikti arī augsnes pētījumi un sadarbībā ar Bioloģijas institūtu, tiks pētītas arī diotomejas - tie ir traheju organismi, kas iespējams dzīvo Antarktīdā. Ir pamats uzskatīt, ka, iespējams, mums izdosies atrast kādu jaunu sugu un varēsim dot kādu labskanīgu nosaukumu,” prognozē Karušs.
Puiši gan nevar pateikt konkrētu atgriešanās datumu, bet spriež, ka vēlākais brīdis, kad no Antarktīdas atgriezties, ir aprīļa sākums. Pēc tam sāksies ievākto paraugu izpēte un datu apstrāde: “Vismaz gads ir vajadzīgs, lai apstrādātu lielāko daļu paraugu, dažiem nepieciešams arī nedaudz ilgāk. Protams, kā zinātniekiem mums šie rezultāti ir jāpublicē starptautiskos, zinātniskos žurnālos, un lai sagatavotu publikācijas, ir nepieciešams vēl vismaz gads. Tāpēc var teikt, ka vismaz divus gadus mums būs, ko darīt,” stāsta ekspedīcijas dalībnieks Kristaps Lamsters.
Karušs stāsta, ka parasti ekspedīcijās strādā, kamēr var strādāt un guļ atlikušajā laikā: “Es prognozēju, ka šajā ekspedīcijā katru dienu 16 stundas nestrādāsim, ņemot vērā to ka mēs tur pavadīsim mēnesi vai pat divus. Bet es prognozēju, ka dienā 12 stundas būtu absolūtais minimums, ko mēs darbosimies”.