Burka ir musulmaņu sievietes tērps, kas kā viens no apģērba veidiem aizvien ir ļoti izplatīts pašās arābu valstīs. Burka sedz visu sievietes augumu, arī seju, atstājot nelielu spraugu acīm. Islama ieskatā šāds apģērbs domāts kā barjera, kas sievieti atdala no svešiem vīriešiem un sievietēm un kas sargā viņu no svešiem acu skatieniem. Sieviete to sāk valkāt, sasniedzot briedumu.
Kādā dzīvoklī Ķengaragā tā saimniece burkā ģērbtajai sievietei norāda, ka viņa personīgi jau nebūtu pret izīrēt savu dzīvokli, taču iebildumi ir no kaimiņiem, kas negrib, lai līdzās dzīvo musulmaņi, un rezultātā izīrēt dzīvokli saimniece atteica. Bauskā gan izdevās noīrēt dzīvokli, arī kādā vietā Rīgā, kur gan dzīvokļa saimniece sākumā iebilda, sakot, ka “musulmaņi nokārtojas stāvus un var salauzt viņai podu.”
Darba meklējumos eksperimenta varonei klājies vēl grūtāk. Lai arī viņa vēlējās Rīgā vien strādāt par apkopēju, un šādu vakanču ir daudz, vienīgais piedāvātais darbs bija puspiecos no rīta, kamēr citi darbinieki vēl nenākot uz darbu. Citās vietās viņai atteica, jo apkopējām esot noteikts formas tērps, kas neesot savienojams ar burku. No citiem darba devējiem pēc sarunas klātienē viņai vairs neviens nepiezvanīja, tostarp no lielveikala “Maxima”, kas regulāri meklē aptuveni 20 apkopējas dažādos Rīgas veikalos. Apmeklējot Rīgas centrāltirgu, sieviete burkā bija spiesta saskarties ar ksenofobiskām piezīmēm no apkārtējiem.
Latvijā šobrīd ir apmēram 10 tūkstoši musulmaņi. Daļa no viņiem ir studenti, kas atbraukuši te mācīties, tad vēsturiski - tatāri un baškīri. Vēl ir daļa cilvēku, kas pēdējos gados ir pārgājuši islama ticībā. Tajā pašā laikā sievietes, nēsājot burkas Rīgas un citu pilsētu ielās, ir liels retums.
Viens no Latvijā dzīvojošajiem studentiem, pēc reliģijas - musulmanis Haiders Abdulahs raidījumā savukārt pauda, ka viņš te dzīvojot saskāries ar diviem nepatīkamiem incidentiem.
„Pirmajā reizē man draudēja ar nazi pirms skolas astoņos no rīta. Es gaidīju autobusu, un vīrietis ar nazi pienāca pie manis. Es atkāpos un teicu viņam: „Es esmu students”. Es nezinu, vai viņš mani saprata vai mana latviešu valoda bija grūti saprotama, bet viņš neapstājās. Es apgriezos un skrēju prom. (..) Cilvēki apkārt nekliedza un nezvanīja policijai, kas mani arī šokēja. Iespējams viņš centās mani apzagt, es nezinu.” Citā reizē savukārt kāds vīrietis viņam kādu laiku sekojis pa pēdām, bet pēc tam pienācis klāt un agresīvi sāka grūstīt.
Viņa draugs, arī students Modžahids Kāfs savukārt stāsta, ka reiz lielveikalā Mols, kad viņi ar draugiem lūgušiem, pienācis apsargs un sācis viņus raustīt.
Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Sigita Zankovska-Odiņa raidījuma diskusijas laikā norādīja, ka lielāka problēma ir cilvēku nezināšana, no kā arī veidojas aizspriedumi. Komentējot situāciju par neizīrēto dzīvokli, viņa arī atzina, ka šeit varētu būt saskatāmas diskriminācijas pazīmes, kas ļauj vērsties tiesā. Darbā tirgū savukārt diskrimināciju esot grūti pierādīt, jo, iespējams, tiešām formu valkāšana pat apkopējām var būt pamatota.
Nacionālās apvienības valdes loceklis Jānis Iesalnieks, jautāts, vai viņš izīrētu savu dzīvokli burkā ģērbtai musulmanietei, pauda – ja piedāvājums būtu tirgus cenai atbilstošs, tad jā. Savukārt, darbā par apkopēju, piemēram, Nacionālās apvienības biroja uzkopšanai viņs darbam dienas laikā viņu nepieņemtu, jo viņas apģērbs neatbilst Nacionālās apvienības zīmolam.
Latvijas krimināllikumā ir atsevišķi panti, kas paredz sodu par noziegumumiem, kuru pamatā ir nacionālā, etniskā, rasu, kā arī reliģiska naida kurināšana.
Zīmīgi, ka aizskārums par reliģisko piederību ir novērtēts daudz zemāk nekā citi naida noziegumi, jo, piemēram, par musulmaņa apsaukāšanu maksimālais sods ir īslaicīga aizturēšana vai piespiedu darbs, savukārt vēršanās pret nacionālo piederību var maksāt pat līdz trim gadiem cietumā.
Reliģiskā naida pants Latvijā praktiski šobrīd darbināts netiek, savukārt par pārējiem naida noziegumiem pērn Drošība policija sākusi 18 kriminālprocesus. Tie pārsvarā saistīti ar neiecietīgiem izteikumiem interneta vidē.
Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersona-Godmane uzskata, ka tas ir objektīvš rādītājs, jo šādi noziegumi ir ilgstoši un sarežģīti izmeklējami, taču arī atgādināja, ka tiem nav noilguma, tāpēc Drošības policija varot “aiziet” pie naidīgo komentāru rakstītājiem arī pēc daudziem gadiem.
Raidījums arī piedāvāja eksperimenta kārtā uzvilkt burku vairākām Saeimas deputātēm un tādā veidolā ierasties parlamentā. Neviena gan no viņām nepiekrita.
“Es negribu un es pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka es to reliģiju tik labi nepārzinu un es nezinu īsti, vai tādas tērpu valkāšanas, viņu nezaimo. Es baidos uzrauties uz kaut kādām nepatikšanām, man tomēr ir bērni,” norādīja deputāte Elīna Siliņa.
Eiropā musulmaņu sievietes lielākoties izvēlas valkāt hidžabus, kas atklāj seju, bet tomēr nosedz galvu. Retāk sastopami ir nikabi, kas arī ir galvassegas, bet seju aizsedz. Vairākās Eiropas valstīs burku un nikabu valkāšana publiskās vietās ir aizliegta.