Viņa ieskatā, prezidents jau kādu laiku domā par savu pārvēlēšanu un gadumijas uzruna bijusi daļa no rīcību kopuma, lai stiprinātu savu bāzes vēlētāju, kas, visdrīzāk, ir Nacionālā apvienība (NA). Tieši NA prezidenta amatam 2019.gadā virzīja kādreizējo Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Levitu.
"Iespējams, tāpēc viņš runā par nacionālajiem jautājumiem, lai uzrunātu NA vēlētājus, kurus Saeimā pārstāv NA deputāti. Nevarētu teikt, ka Levitam balsis parlamentā ir tieša veida problēma. Problēma ir tā, ka viņš nav populārs sabiedrībā, līdz ar to viņam nav vajadzīgo balsu parlamentā," skaidroja politologs.
Pēc Rajevska paustā, ja Levits būtu populārs sabiedrībā, tad valsts pirmā persona varētu nesatraukties par atbalsta savākšanu parlamentā, jo deputāti it īpaši amatpersonu izraudzīšanās jautājumos lielā mērā atspoguļo sabiedrisko domu. Atklāts ir jautājums, vai tas, ko Levits sacīja, bija tas, ko sabiedrība gribēja dzirdēt, piebilda eksperts.
Viņš norādīja, ka gan Levita, gan Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) runa bija nekonkrētas. Prezidenta gadījumā, tas vēl varot būt saprotami, jo viņam nav politiskās varas, tāpēc runa var būt abstrakta, tomēr ir jādemonstrē spēja saprast cilvēkus.
"Uzrunas laikā Levits pārstāv Latvijas sabiedrību. Cilvēkiem bija jārada sajūta, ka viņi tiek saprasti, sadzirdēti. Kāds ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki lasa masu mediju rakstus?! Viņi gūst apstiprinājumu savām domām. Cilvēki ar to asociējas. Jājautā, cik daudzus cilvēkus prezidents ar savu runu spēja emocionāli aizkustināt, lai ļaudis pēcāk teiktu - jā, es domāju līdzīgi kā prezidents, jā, viņš mani ir sadzirdējis. Domāju, ka tādu cilvēku nebija daudz, jo Levits nekad nav bijis "tautas prezidents" un šī runa nebija "tautas prezidenta" runa," pauda politologs.
Rajevska ieskatā, Ministru prezidents savā gadumijas uzrunā lietoja vārdus un terminus no valdības deklarācijas, proti, viņš vienkāršiem vārdiem atstāstīja tās saturu. Viņš atzīmēja, ka, lasot deklarāciju, redzams, ka ir izdevies "noķert tās notis", kuras sabiedrība sagaida no politiskās varas. Tomēr sarežģīti termini, piemēram, "ekonomiskā transformācija" tiek lietoti kā mantra, lai gan cilvēki sagaida citādāku formulējumu par tēmām, kas ir fundamentālas un sarežģītas.
"Cilvēki gaida, ka tas viss, kas notiek apkārt, vairos drošības sajūtu. Kad cilvēks jūtas drošs un pārliecināts par sevi, valstī atrisināsies vesela virkne jautājumu. Viņi būs gatavi šeit strādāt, maksāt nodokļus, veidot ģimeni un radīt pēcnācējus. Šis temats uzrunā vispār netiek aizskarts. Tā vietā tiek runāts par abstraktu transformāciju, bet tādas nebūs, kamēr cilvēku lielākā cerība būs, ka viņu atvases mācīsies ārzemēs, paliks tur uz dzīvi un nebrauks atpakaļ," sacīja Rajevskis.
Viņa ieskatā, Kariņš savā uzrunā ir primitivizējis drošības dimensiju, neradot sajūtu, ka Latvija var pārvarēt ārējās krīzes. Politologa ieskatā, nav viegli runāt, piemēram, par to, ka aizsardzība būs stiprāka. Pēc Rajevska paustā, šis process aizsākās 2014.gadā un patlaban var redzēt rezultātu - Latvijas armija ir stiprāka, labāk aprīkota, palielinājies cilvēku skaits Zemessardzē.
Politologs atzīmēja, ka, piemēram, demogrāfija ir sarežģītāks jautājums, par kuru runāt, jo tas ir drošības turpinājums - ja cilvēki nejutīsies droši, ka viņi saņems, piemēram, normālu veselības aprūpi, nebūs arī bērnu. Pēc Rajevska paustā, Kariņš savā runā nevis paplašināja drošības dimensiju, bet gan sašaurināja, pieminot NATO un militāro drošību.
"NATO un militārā drošība ir neliela daļa no tā, lai mēs būtu stipra valsts, par kuru runā Kariņš. Premjeram, iespējams, vajadzēja teikt, ka kara gadījumā mēs esam militāri sagatavojušies un turpinām gatavoties, iepērkot ieročus un visu nepieciešamo. Bet, vai mēs kopumā esam stiprāka un drošāka valsts, pagaidām Ministru prezidents uz šo jautājumu nav atbildējis," sacīja Rajevskis.