"Jau gadiem prasu, lai būtu Kultūras un mediju ministrija. Attiecībā uz elektroniskajiem medijiem dzīve ir piespiedusi Kultūras ministriju iesaistīties mediju politikas veidošanā, jo to noteica Eiropas Savienības audiovizuālās politikas esamība. Bet drukāto mediju nozarei nav uzraudzības un mērķtiecīgas valsts politikas," skaidro Dimants.
Taču viņš norāda, ka būtu nepieciešams mediju nozares monitorings, sekošana līdzi mediju koncentrācijai un kopumā ar mediju centrālo lomu demokrātijā. Kā vienu no piemēriem eksperts min likumā "Par presi" noteikto prasību, ka ikvienā drukātajā preses izdevumā jānorāda tirāža, taču reāli dzīvē neviens to nepārbauda.
"Tie varētu būt tikai pāris ierēdņi, kas monitoringu uzticētu pētniekiem. Arī likumdošanas iniciatīvām, likumprojektu izstrādei, piesaistot juristus un nozares profesionāļus, būtu šī ministrijas nodaļa, jo, ja nav izpildvaras, kurā top likumprojekti, tad nav arī jaunu likumu vai grozījumu. To ļoti labi varēja redzēt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma tapšanas laikā, kad pati padome rakstīja sevi regulējošu likumu," piebilsts Dimants.
Eksperts stāsta, ka jaunā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma noteiktā padomes izveides kārtība vēl nav sākusi darboties, bet līdzšinējā padome strādā pēc politiskās proporcionalitātes principa - tie paši, kas lemj par budžetu, lemj arī par mediju uzraudzību. Padomē politisko spēku ietekme tomēr arī ir proporcionāla politiskajiem spēkiem valdībā.
Kā ziņots, kā viena no "Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālās stratēģijas 2012.gadam līdz 2017.gadam" sastāvdaļām tika paredzēta arī "Koncepcijas par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi" izstrāde, kas augusta sākumā tika apstiprināta Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē.
Padomes atbalstītā progresīvā varianta gadījumā jauna, vienota sabiedriskā medija izveidei līdz 2018.gadam būtu nepieciešami 42,9 miljoni latu. 7,545 miljoni latu no nepieciešamajiem līdzekļiem nāktu no valsts budžeta, bet pārējais finansējums tiktu piesaistīts Eiropas Savienības (ES) fondos.
Piesardzīgā risinājuma variants paredz vidējas ietekmes izmaiņas eksistējošajā sabiedriskajā medijā attiecībā uz visiem četriem sabiedriskā medija elementiem, proti, saturu, pieejamību, arhīvu un pārvaldību. Risinājums paredz vienotas sabiedriskā medija kapitālsabiedrības izveidi, iespējams, sabiedriskajam medijam nosakot neatkarīgās jeb patstāvīgās iestādes statusu, bet saglabājot Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio (LR) kā sabiedriskā medija struktūrvienību autonomiju attiecībā uz sabiedriskā medija satura ražošanu un pārraidīšanu.
Savukārt par piemērotāko atzītais progresīvais risinājums paredz būtiskas izmaiņas visos četros sabiedriskā medija elementos - satura, pieejamībā, arhīvā un pārvaldībā. Risinājumā tiek piedāvāts izveidot jaunu, vienotu sabiedriskā medija kapitālsabiedrību ar vienotu vadību un pārvaldību, iespējams, sabiedriskajam medijam nosakot neatkarīgas jeb patstāvīgas iestādes statusu.
Sabiedriskais medijs izmanto vienotu infrastruktūru, tiek saglabāta sabiedriskā medija uzraudzības funkcija, kuru realizē Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome un Konsultatīvā padome.
Progresīvā risinājuma alternatīva paredz būtiskas izmaiņas esošajā finansēšanas modelī - pakāpenisku pāreju uz valsts budžeta dotāciju kā galveno sabiedriskā medija finansēšanas avotu.
Savukārt radikālā risinājuma variants paredz būtiskas izmaiņas eksistējošajā sabiedriskajā medijā attiecībā uz visiem sabiedriskā medija elementiem. Līdzīgi kā iepriekšējās alternatīvas gadījumā, tiek izveidota jauna, vienota sabiedriskā medija kapitālsabiedrība ar vienotu vadību un pārvaldību, iespējams, nosakot neatkarīgās jeb patstāvīgās iestādes statusu.
Sabiedriskais medijs nodrošina pilnīgu ģeogrāfisko un reģionālo atšķirību ievērošanu, plašas auditorijas pieprasītu raidījumu ražošanu, ziņu raidījumus ar augsta līmeņa analītisko materiālu nodrošinot ierobežotā apjomā. Būtiskas izmaiņas šajā risinājumā paredzētas satura veidošanas pieejā, sabiedriskā medija saturu iepērkot no neatkarīgiem producentiem, sabiedriskā medija resursus izmantojot vienīgi ziņu raidījumu sagatavošanā.
Atšķirībā no pirmajām divām alternatīvām sabiedriskā medija satura veidošanas, tiešraides un arhīva pakalpojumu nodrošināšanai tiek izmantota ārpakalpojuma sniedzēju infrastruktūra. Finansēšanas modelis radikālajā risinājumā paredz pakāpenisku pāreju uz licenču maksu kā galveno finansēšanas avotu, pakāpeniski atsakoties no reklāmas ieņēmumiem.