No valstij piederošajiem reģionālajiem autoceļiem 4218,60 km garumā sliktā stāvoklī ir vairāk nekā puse jeb 2264,4 km, no kuriem 1383,1 km ir atzīts kā ļoti sliktā stāvoklī esošs. Viena km ceļa restaurācijas izmaksas ir 421,732 lati, portālu Diena.lv informēja uzņēmumā Latvijas Valsts Ceļi (LVC).
Vecpiebalgas ceļš nav kāds ārkārtas gadījums, ļoti sliktā stāvoklī ir vairāk nekā trešdaļa reģionālo autoceļu, portālam Diena.lv atzina LVC Tehniskās pārvaldes direktors Valdis Laukšteins.
Ekonomists, satiksmes jomas eksperts Tālis Linkaits savā tviterkontā saistībā ar ceļu apsaimniekošanu bija ierakstījis zīmīgu frāzi: "Nespējam godīgi atzīt, ka esošo ceļu struktūru valsts nepavilks pat, ja atradīs naftas krājumus." Kā portālam Diena.lv skaidroja T.Linkaits, Latvijā ceļu tīkla blīvums attiecībā pret iedzīvotāju skaitu ir viens no lielākajiem Eiropā un veido 20 000 km. "Tas ir mantojums no padomju laikiem, kur ceļi tika būvēti kolhozu vajadzībām un militārām vajadzībām. Būtu nepieciešams veikt kravu un pasažieru plūsmu inventarizāciju pa Latvijas ceļiem un mazāk noslogotos ceļus atdot pašvaldībām, bet tos nenoslogotos ceļus, kas paliek valstij, finansēt pēc pārpalikuma principa."
Reģionāliem ceļiem ikdienas uzturēšanas izmaksas ir 2988 lati uz km, bet vietējiem – 1251. Līdz ar to pašvaldībām nododot vietējos ceļus, būtu jānodod arī finansējums ikdienas uzturēšanai. Pašvaldībām vietējo ceļu uzturēšanas izmaksas būtu mazākas, tās arī vislabāk zina, kādus ceļus savā teritorijā labot pirmos, kuri var gaidīt, kuru kopšana būs tikai minimāla. Centralizēti no Rīgas to ir ļoti grūti pateikt.
Vietējo ceļu nodošana pašvaldībām ir paredzēta jau Valsts autoceļu tīkla saglabāšanas un attīstības valsts programmā 2000. - 2015.gadam, tātad jau pirms 13 gadiem. Programmā paredzēts, ka tagadējo 20 000 km vietā valsts pārziņā paliktu tikai 10788 km." Jautāts, kādēļ 13 gadu laikā vietējie ceļi vēl nav nodoti pašvaldībām, V.Laukšteins atzina, ka neformālas sarunas intensīvi norit jau 5 gadus, taču kamēr nav panākta vienošanās par finansējumu, pašvaldības atsakās šos ceļus pārņemt.
Šādu pašvaldību nostāju portālam Diena.lv apstiprināja arī Latvijas pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš. "Kamēr nav izveidots autoceļu finansēšanas modelis, kurā pamatu veidotu iezīmēti ieņēmumi no akcīzes nodokļa un transporta nodevas, tikmēr nav iespējams runāt par to, ka pašvaldības varētu pārņemt vietējos ceļus savā pārziņā."
Finanšu ministrijas nostāja šajā jautājumā ir nemainīga: valsts autoceļu fonds atjaunots netiks. A.Salmiņš gan norādīja: pašvaldības varētu apsvērt domu par vietējo ceļu pārņemšanu savā īpašumā , ja valsts mērķdotācija ceļu uzturēšanai, kas pašlaik ir 18 miljoni latu gadā, sasniegtu 2007.gada līmeni – 70 miljonus. Tajā pašā laikā, kā atzina A.Salmiņš, atsevišķas bagātākās pašvaldības arī pie pašreizējā finansējuma varētu vēlēties vietējos ceļus pārņemt savā īpašumā, taču to nekādā gadījumā nevar atļauties izdarīt visas pašvaldības.
A.Salmiņš arī norādīja, ka, nododot vietējos ceļus pašvaldībām, valsts vēlas novelt atbildību no saviem pleciem. "Valsts nevēlas pateikt, ka vairs nefinansēs kāda mazāk noslogota ceļa uzturēšanu. Ja to atdos pašvaldībai, tad tā būs vietējās varas kompetence pieņemt šādu lēmumu. Taču jāsaprot, ka jebkurā gadījumā pašvaldībai būs ļoti grūti pieņemt šādu lēmumu, jo, iespējams, ja pa šo ceļu arī dienā pārvietojas tikai 3 cilvēki, tad tie ir vietējie pašvaldības iedzīvotāji, kuru priekšā vietvara ir atbildīga."
A.Salmiņš, komentējot Latvijas ceļu tīkla blīvumu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, atzina, ka tā ir problēma, kurai, viņaprāt, īsti nav risinājuma. "Latvietis ir pieradis dzīvot viensētās, lai to mainītu, ir jāmaina mentalitāte."
Skaidrs ir viens, tāpat kā valsts nevar atļauties uzturēt slimnīcu un vidusskolu katrā pagastā, arī pašreizējais ceļu tīkls ir ilgtnespējīgs. Un tam ir jārod risinājums, kam ir visciešākais sakars ar valsts reģionālo attīstību: uz kādu apdzīvotības struktūru nākotnē Latvija vēlas orientēties, kādas ir prognozējamās urbanizācijas tendences utt.