Saimnieks tomēr ir mājās, un pēc zvana pagalmā kopā ar rejošu lielu Pireneju kalnu suni — pa pusei kaukāzieti, pa pusei labradoru — iztipina mazs omulīgs ūsains vīriņš ar brillītēm zelta ietvaros. "Bonjour, meusieu, Lucien Heribert!" Siera karalis bikli pasmaida, taču uzreiz arī saprot — ne jau siera dēļ viņš uzmeklēts. Lisjēns Eribērs, īstens francūzis, ir viena no pirmajām personām nelielajā Zemgales pagastā, viņa ražotā siera pasūtītājs bijis pat Vincenta šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, tiesa, pēdējās nedēļas laikā viņa vārds izskanējis saistībā pavisam ar ko citu. Uz viņu krīt nelāgas aizdomas, ka siernīcas augsštāvos viņš ķircinājies ar vietējām nepilngadīgām skolniecēm. Atklātībā parādījies kāds ar telefonu filmēts ieraksts, kurā kāda meitene viņa apartamentos redzama kaila, Jelgavas policijas sākusi kriminālprocesu, siera karalim piemērots liecinieka statuss. Ieraksts tapis pērnā gada nogalē, janvarī tas nonācis pie policijas, un siernīcas slēgšana sakrīt ar laiku, kad policija sākusi lietu.
"Es esmu piekusis, siers prasa darbu katru dienu," skaidro L.Eribērs un
noliedz, ka biznesa pārtraukšana būtu kā saistīta ar meiteņu lietu.
Ierasti viņš cenšas mazliet runāt arī latviski, franču manierē liekot
akcentu uz pēdējo zilbi, taču notikumu ar meitenēm ļauju viņam
atstāstīt franciski. "Tās ir muļķības, ko viņas tur runā, neesmu viņām
pat pirkstu piedūris, manos gados!" Pēc viņa stāstītā tajā dienā pie
viņas ieradušās divas meitenes — viņš atzīst, ka pie viņa šad tad
palīgā nākušas skolnieces piestrādāt, gan padot un iesaiņot sieru, gan
sagriezt papīru, gan aptekalēt ekskursantus — maksājis latu par stundu.
Todien viņš teicis, ka darbu var dot tikai vienai — uzslaucīt istabas,
otra palikusi laukā aiz sētas. Viņš aizved uz iekšpagalmu un otrajā
stāvā rāda mazu vēdlodziņu. "Iedomājieties, tā pārlīda pāri žogam,
pielika trepes un ielīda pa to lodziņu iekšā, tas vienmēr ir vaļā." Bet
kāpēc otra tajā brīdī bija kaila? L.Eribērs neziņā noplāta rokas.
"Nezinu, kas viņai bija ienācis prātā, teica, ka ies vannā." Tā, pēc
viņa domām, arī tapis ieraksts. Vai viņš pats arī tobrīd bijis kails?
"Nē, absolūti nē," viņš purina galvu. Bet kā viņa tika garām sunim, par
kuru uz mājas vēsts uzraksts "Nikns suns"? "Nē, viņš patiesībā ir labs
un mierīgs. Draudzīgs," norāda L.Eribērs un sāk sūdzēties, ka meitenes,
kas nākušas pie viņa strādāt, reiz pa reizei viņu arī apzagušas. Viņš
rāda ķocīšus, kur glabāta par sieru iekasētā nauda. "Pēkšņi nav, un kā
es varu noskaidrot, kurš to paņēmis?" viņš vientiesīgi taujā. "Kāpēc
jaunieši šeit zog? Es saprotu, ka viņi grib skaistas lietas, arī
Francijā jaunieši grib, bet tāpēc jau nav jāzog. Kāpēc jāzog?" Pēc viņa
aplēsēm kopumā nozagti pat vairāk nekā 300 latu. "Var taču strādāt, ja
labi strādā, varēja nopelnīt pat septiņus latus dienā."
Visbeidzot jautāju, kas viņu atvedis uz Latviju, par ko viņš skaidri
nav atbildējis nevienā iepriekš sniegtā intervijā, tikai teicis
"avanture" Te L.Eribērs ir jau vairāk nekā desmit gadu, Francijā
dzīvojis vidienē — Turēnā, tur viņam esot siera fabrika, trīs bērni un
sieva, kas tagad mirusi. "Francijā nevar strādāt pēc 60, tad uzreiz ir
maza pensija," viņš skaidro, taču, kāpēc tieši Latvija, viņš nezina.
"Man tās Baltijas valstis patika, brīvas no Krievijas." Viņa godu
aizstāv arī daudzi Elejas iedzīvotāji, norādot, cik viņš vienmēr bijis
galants un cienījams, un notikušā saskata tikai meiteņu delverību. "Nu,
ka viņam tie mazie skuķi, droši vien tās šo gribēja izjokot, veco,"
nošausminās kāda elejiete, satikta turpat netālu no siernīcas.
Tiesa, aptaujāto skolnieču vidū, cienījamā kunga slavai tomēr ir ēnas
puses, un Elejā pēc stundu beigām satiktās jaunietes cita caur citu
stāsta, ka francūzis strādāt aicinājis allaž tikai jaunas meitenes, un
viņam paticis gan dot viņām pašķirstīt erotiska saturu žurnālus, gan
uzlicis pa kādai erotiskai filmai. "Uzmācās arī manai draudzenei," kāda
saka arī tā, taču, ko nozīmē "uzmācās", viņa neskaidro. "Cik zinu,
sekss nav bijis, viņam jau ne… " viņa samulst un nospurdz kopā ar
draudzenēm. Strādājušas arī ir, gan vasarā palīdzējušas lasīt upenes,
gan darbojušās pie siera.
Pēc meitenes stāstītā tajā dienā L.Eribērs piezvanījis viņas draudzenei un aicinājis ciemos, abas aizgājušas un ielaistas mājā. Draudzenei viņš licis uzgaidīt, bet viņu ievedis kādā istabā un aizslēdzis durvis no iekšpuses, tad viņš viņu izģērbis. Meitene apgalvo, ka pret pašas gribu. Tad viņš aizgājis pēc otras un aicinājis to darīt arī viņu, bet viņa sākusi to filmēt ar telefonu. "Viņa gribēja pierādīt, ka viņš uzmācas, jo neviens nekad neticēja," viņa stāsta. Tādas pašas liecības sniegtas arī policijai. Kad ieminos par vēdlodziņu, visas sāk smīkņāt un apspriest, vai otra maz pa tādu varētu iekļūt. Kad jautāju, kāpēc tur meitenes iet, ja jau zina to visu? Naudas dēļ? "Laikam," atzīstas notikušajā iesaistītā. Kāda zina stāstīt, ka reiz bijis arī šapmanietis un torte.
Elejas stāsts kļuvis par plaši apspriestu ne tikai pašā Elejā, bet arī internetā, kur pārmetumi birst gan pāri meitenēm, kas, iespējams, franču vīrā sameklējušas vieglu peļņas avotu, gan pār pašu L.Eribēru, kas tādējādi, iespējams, izmanto meiteņu nenobriedušos prātus. Izšķirt to, kurš šajā stāstā runā patiesību un kurš melo, un vai siera karaļa rīcībā ir kādas nozieguma pazīmes, būs policijas uzdevums, tiesībsargiem ir iespējas arī noskaidrot, vai L.Eribērā pagātnē nav tamlīdzīgi notikumi. Saskaņā ar krimināllikumu par nepilngadīgas personas (līdz 18 gadiem) pavešanu netiklībā, ja to izdarījusi pilngadīga persona, pienākas sods līdz trim gadiem vai arests. Ja lietota vardarbība, tad līdz pat 12 gadiem.
L.Eribērs brīnās par jautājumu, vai viņš pieļauj, ka varētu tikt notiesāts, viņš to nepieļauj — no Latvijas arī prom nebraukšot, bet Eleju gan plāno pamest, gribot pārdot siernīcas ēku un braukt uz Rīgu. "Domāju pievērsties šašlič," viņš min, acīmredzot, domājot šašliku.