"Jau no pašas "Saskaņas" nosaukuma izriet - politiskā spēka virsuzdevums iestāties par saskaņu Latvijas sabiedrībā. Tas būtu iespējams vienīgi nostājoties par vienotās politiskās nācijas izveidi, saliedējot latviešu valstnāciju un mūsu valstī dzīvojošās mazākumtautības. Ar nožēlu ir jāatzīst, tas tā arī nav izdevies, "Saskaņa" ne vien nekļuva par varas partiju šī gadsimta laikā, lai šo mērķi realizētu, bet arī pazaudēja vienotās politiskās nācijas ideju," aģentūrai LETA paziņoja politiķis.
Taujāts, kāda loma lēmumā pamest "Saskaņu" bija tās ilggadējā līdera Jāņa Urbanoviča paziņojumam, nosodot Krievijas iebrukumu Ukrainā, Elksniņš šādu jautājumu nodēvēja par stereotipisku un neprofesionālu, vienlaikus pavisam konkrētu skaidrojumu nesniedzot.
"Aizspriedums, ka visi Latvijas krievvalodīgie savās domās dzīvo Krievijā un kaismīgi atbalsta jebkuru tās rīcību, ir mīts, ko izveidoja valdošie politiķi un aktīvi popularizē plašsaziņas līdzekļi. Tā tas nav. (...) Visi Daugavpilī dzīvojošie par savu dzimteni sauc Latviju. (...) Viņiem visiem sāp sirds par Latviju! Jo viņi šeit dzīvo, šeit aug viņu bērni. Bet jūs kā mantru turpināt atkārtot, ka visi krievi simpatizē Putinam vai Krievijai," pukojās Elksniņš.
"Tā vietā, lai meklētu "piekto kolonnu", vajadzētu padomāt par socioloģisko pētījumu, kura rezultāti liecina, ka tikai 23% krievvalodīgo Latvijā nebaidās atklāti paust savu viedokli par politiskiem jautājumiem. Latviešu vidū situācija ir labāka, bet arī tālu no ideālās - 61% nebaidās, bet tas nozīmē, ka baidās pārējie 39%. (...) Kā var vadīt valsti, ja tās iedzīvotāji baidās ar tevi runāt?" turpināja politiķis.
Uz jautājumu, vai personīgi nosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā, Elksniņš atbildēja, ka "jebkāda bombardēšana vai bruņoto spēku iebrukums, kuru veic jebkuras valsts bruņotie spēki attiecībā pret citas valsts terotoriju, saskaņā ar starptautiskām tiesībām un Latvijas likumiem neapšaubāmi ir atzīstams par agresijas aktu".
"Kā parasts cilvēks varu vēl piebilst, ka man vienmēr ir bijis nepieņemamas situācijas, kad kāds liels un spēcīgs aizskar vai mēģina savu spēku piemērot pret vājāku, spēkos nelīdzvērtīgu pretinieku. Man tas nešķiet pieņemami un es vienmēr esmu iestājies pret šādām situācijām," piebilda Elksniņš.
Vienlaikus viņš pauda neapmierinātību, ka par pozīciju kara jautājumā esot izvērties politiķu daiļrunības konkurss, "cik nu ļoti katrs ir pret šādu agresiju un cik ļoti stipri nosoda agresoru". Viņš šādā "formālo paziņojumu daiļrunības sacensībā" nepiedalīšoties, jo kā politiķa pienākumu redzot "rūpēties, lai Daugavpils un Latgales iedzīvotājiem ir iespējas apmaksāt apkures rēķinus, (...) cīnīties ar pedagogu atalgojuma problēmu un uzlabot medicīnas pakalpojumu kvalitāti".
"Es pat teiktu, ka notiek tāda kā neformāla sacīkste, kurš izdomās vēl kaut ko asprātīgāku un dzēlīgāku savos paziņojumos. Un ar šo tendenci ir inficējusies arī zināma daļas sabiedrības, uzskatot - ja kāds par savu atbalsta pozīciju Ukrainai nebļauj uz katra stūra, tad uzreiz tiek mēģināts radīt viedokli, ka ar šo cilvēku kaut kas nav kārtībā, ka viņš atbalsta agresiju vai simpatizē "nepareizajiem". Tas ir aplami un pat perversi," klāstīja Elksniņš.
Elksniņš domā, ka viņa patieso pozīciju apliecinot darbi: "Es kā pilsētas vadītājs varu apgalvot, ka tieši Daugavpils ir tā pilsēta, kura ir darījusi daudz, palīdzot Ukrainas bēgļiem, par ko saņēma arī atzinību no Iekšlietu ministrijas. Iespējams, tas ir tāpēc, ka mēs nevis runājam par savu atbalstu, bet rīkojamies. Tāpēc, kamēr nacionālā līmeņa politiķi no augstajām tribīnēm sacenšas vārdos, kurš vairāk nosoda agresiju un kurš lielāks draugs Ukrainai, es ar kolēģiem Latgalē strādāju."
Elskniņš ir pārliecināts, ka reģionālajā līmenī un "tieši daudznacionālajā Daugavpilī", esot izdevies pierādīt, ka "katrs cilvēks ir vērtība un katram ir tiesības būt sadzirdētam", vienlaicīgi apliecinot - "lai ietekmētu valstī notiekošo, ir jākļūst par vienoto politisko nāciju - jāzina valsts valoda, jāpieņem un jāciena gan latviešu, gan mazākumtautību kultūra un vēsture un primāri uzsverot - Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai".
Savā jaunajā partijā Elksniņš solās "vienot pilsētas iedzīvotājus un ar piemēru pierādīt, ka Latvijā ir iespējama vienotā politiskā nācija". "Manuprāt, etniskā dažādība un izteiktās mazākumtautības padara mūsu valsti stipru. Tikmēr dalīšana pēc etniskās piederības "mazākumtautībās" un "titulnācijā" ir destruktīva un mēs nespēsim veikt jebkādu ekonomisko izrāvienu," piebilda politiķis.
Elksniņš pārmeta, ka Latvijā notiekot "mīņāšanās viduslaikos", "noskaidrojot, kura tautība ir "pārāka", kuram Latvijā ir vairāk tiesību, kurš kuram ir parādā", bet tikmēr valsts krītot ekonomiskajā bezdibenī. "Nekādi neesmu gatavs pieņemt apgalvojuma "Labāk izsalkuši, bet brīvi" patiesumu. Tas ir klasisks viltus dihotomijas piemērs! Mana izvēle ir Latvijas tautai būt gan brīvai, gan paēdušai," klāstīja politiķis.
Pēc viņa domām, pieprasījums pēc jauna reģionālā politiskā spēka esot, jo viņš esot saņēmis daļas Daugavpils pilsētas domes deputātu atbalstu un "vairāk nekā simts" atsauksmes un jautājumus sociālajos tīklos par iespējām pievienoties partijas dibināšanai.
Ar konkrētu programmu un prioritātēm viņš sola iepazīstināt politiskā spēka dibināšanas sapulcē, par ko paziņos vēlāk.
Uz jautājumu par iespējamajiem sadarbības partneriem, Elksniņš atbildēja, ka "katrā politiskajā partijā, bez izņēmuma, ir domājoši, gudri un godīgi cilvēki". Pašlaik Daugavpilī jau ir vairākas vietēja mēroga partijas, tostarp ar pārstāvību pašvaldības domē.
Kā ziņots, janvāra beigās pirms "Saskaņas" kongresa, kurā pēc neveiksmes Saeimas vēlēšanās tika nomainīta partijas vadība, Elksniņš paziņoja par izstāšanos no partijas un jauna reģionālā politiskā spēka veidošanu.