Ziņojumā teikts, ka izglītības vidē vardarbīgas attiecības mēdz būt starp izglītojamajiem, starp izglītojamo un pedagogu vai citu izglītības iestādes darbinieku, starp pedagogiem, starp pedagogiem un vecākiem. Personai, kas ir vardarbības upuris, parasti ir grūtības sevi aizsargāt, un viņš ir zināmā mērā bezpalīdzīgs pret pāridarītāju, kas var būt gan viena persona, gan personu grupa. Vardarbības upuri var būt gan viens izglītojamais, gan konkrēta izglītojamo grupa, gan pedagogs vai cita persona.
Viens no izplatītākajiem vardarbības veidiem izglītības vidē ir ņirgāšanās. Ņirgāšanās ir vardarbīgas attiecības, kas pastāv starp līdzīga vecuma bērniem noteiktā kolektīvā, piemēram, izglītības iestādē, pulciņos, treniņos ar mērķi apzināti un sistemātiski nodarīt otram emocionālas ciešanas dažādos veidos - ietekmējot fiziski, verbāli vai sociāli ilgākā laika posmā.
Ņirgāšanās ir komplicēta uzvedība, kura var tikt īstenota vairākos līmeņos, sākot no vienaudžu apzinātas reputācijas bojāšanas un mantu slēpšanas, līdz upura iebiedēšanai un kontrolēšanai, kuras rezultātā pāridarītājs spēj pārliecināt apkārtējos, ka ir cietušais, piemēram, pēc verbāli īstenotas vardarbības, izraisot pret sevi vērstu fizisku atbildes reakciju - pāridarītājs tiek identificēts, uztverts kā upuris. Nozīmīga loma ir arī spēku samēra atšķirībai starp upuri un pāridarītāju, kurš ir ņirgāšanās iniciators, turklāt ņirgāšanās īstenošanā piedalās vērotāji, teikts ziņojumā.
Tāpat ministrijas ziņojumā atzīmēts, ka līdz ar sociālo tīklu un elektroniskās saziņas popularitātes pieaugumu ir attīstījies arī emocionālās vardarbības veids - kiberņirgāšanās jeb ņirgāšanās interneta vidē, kas ir aktuāla problēma gan pasaules, gan Latvijas mērogā.
Kiberņirgāšanās ir upura pazemošana ar naidīgiem komentāriem, aizskarošas informācijas publicēšana, svešu sociālo tīklu profilu izmantošana, kompromitējošu fotogrāfiju, video ievietošana un citas virtuālajā vidē veiktas aizskarošas darbības, izmantojot elektronisko komunikācijas tehnoloģiju palīdzību, turklāt, ņirgājoties interneta vidē, iespējams īsā laikā pazemot upuri lielas auditorijas priekšā pāridarītāja identitātei paliekot anonīmai. Uz kiberņirgāšanos nav attiecināmi iepriekš minētie ņirgāšanās priekšnosacījumi - pāridarītāja spēka vai varas pārākums un periodiska atkārtošanās - tā var tikt īstenota arī tikai vienu reizi, norādīts ziņojumā.
Valsts kancelejas pasūtītajā pētījumā "Profilakses un agrīnās intervences programmas "KiVa" monitoringa pētījums par pāridarījumu izplatību skolēnu vidū ziņojumu" secināts, ka pāridarījumu izplatība skolēnu vidū ir aktuāla problēma izglītības iestādēs, teikts ziņojumā.
Pētījuma rezultāti liecina, ka vismaz vienu reizi pēdējo pāris mēnešu laikā bulingu ir pieredzējuši 40,2% skolēnu, savukārt to skolēnu īpatsvars, kuri darījuši pāri citiem vismaz vienu reizi pēdējo mēnešu laikā, ir 34,0%. Vismaz divas vai trīs reizes pēdējo pāris mēnešu laikā citus bulingojuši 11,3% aptaujāto. Lielāks īpatsvars bulingotāju ir zēnu un jaunāko klašu skolēnu vidū. Tā kā skola ir vide, kur bērns pavada lielu daļu savas ikdienas, būtiski, kā skolēns jūtas savā skolā.
"KiVa" monitoringa pētījums liecina, ka 10,9% skolēnu skolā jūtas vientuļi, bet tie skolēni, kuri skolā cieš no bulinga, vientulību izjūt daudz biežāk. 19,4% skolēnu apgalvo, ka viņu klasē nav pierasts palīdzēt viens otram, 15,1% skolēnu nav priecīgi būt savā klasē, bet 15,0% skolēnu ziņo, ka viņiem nepatīk, kā viņi jūtas savā skolā.
Atsaucoties uz pedagogu aptauju, ziņojumā norādīts, ka salīdzinoši retāk fizisko vardarbību pret sevi ir piedzīvojuši pedagogi - to atzinuši 7% aptaujāto. Vairumā gadījumu (77%) piedzīvota fiziskā vardarbība no skolēnu puses, no vecākiem - 11%, 4% - to izjutuši no kolēģiem jeb skolas vadības. Tādējādi visvairāk fiziskā vardarbība sastopama skolēnu starpā. Skolēna fiziska vardarbība pret skolotāju ir sastopama tikpat bieži, cik skolotāja - pret skolēnu (384 gadījumi pret 387), taču jāpiezīmē, ka 252 (jeb 4%) skolēnu anketās atzīmējuši arī fiziskus pāridarījumus no cita skolas personāla puses.
Ziņojumā teikts, ka šobrīd nav vienotas izpratnes par emocionālo un fizisko vardarbību, tiek izmantoti dažādi termini, kas katrs raksturo kādu vardarbības veidu vai izpausmi, taču nereti nav vienprātības par šo terminu definīcijām, kas var radīt apjukumu.
Šobrīd noteiktam vardarbības veidam, kas plaši izplatīts izglītības vidē, tiek izmantots termins "ņirgāšanās", kas iekļauts arī Veselības ministrijas (VM) veidotajās Vadlīnijās ņirgāšanās izplatības mazināšanai pirmsskolas un sākumskolas izglītības iestādēs, kā arī Vadlīnijās ņirgāšanās izplatības mazināšanai pamatskolas un vidusskolas izglītības iestādēs, tāpat šis termins iestrādāts nozaru plānošanas dokumentos veselības, izglītības, bērnu un ģimeņu jomā. Tomēr termins "ņirgāšanās" neietver visa veida vardarbību, kas var notikt izglītības vidē, bet attiecināms tikai uz vardarbīgām vienaudžu attiecībām.
Pedagogiem un arī izglītības iestādēm kopumā trūkst vienotas izpratnes par savu lomu bērnu audzināšanā un bērnu tiesību aizsardzībā, skolas iesaistes "robežām", piemēram, vai vardarbība starp klasesbiedriem interneta vidē vai ārpus skolas teritorijas/stundu laika ir vai nav problēma, kuras risināšanā jāiesaistās skolai.
Arī veikto aptauju dati rāda atšķirīgu izpratni pedagogu, skolēnu un vecāku vidū gan par vardarbības identificēšanu un izplatību, gan kopējo drošības sajūtu izglītības iestādē. Šobrīd vāji tiek atpazīta emocionālā vardarbība vai arī tā tiek atpazīta un normalizēta. Pieaugušajiem trūkst zināšanu, kādas ir neredzamās vardarbības pazīmes un sekas, lai laikus tās atpazītu un reaģētu, teikts ziņojumā.