Cik tā sala ir maza...
"Viesu māja ir celta 2004. gadā. Pagājušā gada aprīlī, maijā te jau bija pilns ar tūristiem. Šogad klusums. Zāli nopļāvām. Vince tagad pats savām rokām atjauno terasi. Darāmā te ir ļoti daudz. Mēs nopirkām darbojošos biznesu, bet atklājās zemūdens akmeņi - daudzas problēmas ar santehniku, ar jumtu, pārdošanas laikā bija noslēptas. Ziemā pie iekšdarbiem radinieki palīdzēja. Iepriekšējais saimnieks par māju nebija īpaši rūpējies, bet māja ir jākopj, koks jāsaglabā," stāsta Inguna Lūkina. Viņa pati nāk no Mālpils, pabeigusi Siguldas vidusskolu. Tolaik, kad celta šī ēka, Inguna jau bija prom no Latvijas – aizbraukusi 2003. gada sākumā. "Strādāju tirdzniecībā. Vienubrīd dzintaru tirgoju tūristiem. Kādu brīdi biju arī Vācijā, palīdzēju radiniekiem, bērnus pieskatīju. Bet mana pēdējā darba vieta Latvijā bija būvmateriālu veikalā Berģos. Augstskolas neesmu beigusi, dzīve ir izmācījusi," pasmaida Vālodžu saimniece. Kad tolaik ieraudzījusi bildes no Gērnsijas, kurp bija devusies draudzene, nodomājusi - palmas, viss tik skaisti! Kāpēc nepamēģināt?! Rīgā kāda aģentūra algoja darbiniekus agrokultūras darbiem un viesnīcās šai salā. Aizbraucu uz darba interviju un man teica, ka vairāk izskatos hoteļiem piemērota," smej Inguna un turpina: "Vienkārši gribēju ko jaunu izmēģināt. Tolaik biju jau šķīrusies, meitu izaudzinājusi, viņa jau studēja. Tā es nokļuvu Gērnsijā. Tolaik Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā un noteikumi bija ļoti strikti – sākotnēji darba un uzturēšanās atļaujas deva tikai uz deviņiem mēnešiem. Strādāt drīkstēja tikai pie saimnieka, kurš uzaicinājis darbā. Nostrādāju deviņus mēnešus, bija jābrauc atpakaļ un hoteļa galvenais menedžeris uzrunāja – vai nevēlos Gērnsijā atgriezties? Tas bija 2004. gada janvāris, teicu – pagaidīšu 4. maiju, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā un tad atgriezīšos."
Gērnsijā Inguna atgriezās, saņemot darba līgumu uz trim gadiem. Sala jau maza, apbraucama stundas laikā, ar 64 tūkstošiem iedzīvotāju tolaik un viesstrādnieku skaits ticis kontrolēts. "Kad lidmašīna laidās lejā, nodomāju – ak, vai, cik tā sala ir maza!" smaida Inguna. Viņa labi runājusi vāciski, bet pārvaldījusi arī angļu valodu. Viesnīcā, kur supervaizere bijusi šveiciete, bet galvenais menedžeris francūzis, Inguna strādājusi par istabeni. Kolēģes bijušas gan latvietes, gan portugālietes no Madeiras salas. "Viesnīca piederēja indietim, kurš bija vismaz miljonārs, viņš viesnīcu apraudzīja divreiz gadā un pret darbiniekiem izturējās ļoti draudzīgi – pienāca klāt, aprunājās," darba devēju raksturo Inguna.
Pēc trīsarpus gadiem viņa lūkojusi jaunas darba iespējas, sludinājumā atradusi, ka otrā salas pusē meklē darbiniekus luksus kotedžās. "Tās arī piederēja multimiljonāriem, kuri salā dzīvoja jau gadus divdesmit un visu bija sasnieguši ar savu darbu, strādājot. Neviens viņiem to naudu nebija uzdāvinājis. Man radās labs kontakts ar īpašniekiem. Tolaik jau biju iepazinusies ar Vinci," pasmaida Inguna. Abi iepazinušies pabā.
Kur viņi visi tā skrien?
Vince ir dzimis, audzis gērnsietis četru bērnu ģimenē. "Viņš bija tas, kurš mani iedrošināja meklēt citu darba vietu. Pats strādāja lielā mēbeļu un sadzīves preču veikalā par preču piegādātāju. Uzturēšanās licences salā ir ļoti striktas – Gērnsijā likums par iedzīvotāju pārvaldību regulē, ka ir atvērtais (open market) un lokālais tirgus (local market) un es kā ārzemniece nemaz nedrīkstēju dzīvot lokālajā tirgū. Atvērtajā tirgū jebkurš, kam daudz naudas, var nopirkt māju, bet viena māja tur maksāja miljonu mārciņu. Savukārt lokālajā tirgū dzīvokļu cenas sākās no 200 tūkstošiem. Dzīve uz salas ir ļoti dārga," stāsta Inguna, viņa turpina: "Vince nokārtoja papīrus, paņēma mani zem savas licences un tad jau varēju iet un strādāt, kur gribu. Tā 2010. gadā sāku strādāt tirdzniecībā, līdz atgriezos Latvijā." Inguna strādājusi vīriešu luksus apģērbu tirdzniecības jomā, kungiem palīdzējusi izvēlēties uzvalkus.
Taujāta, kas abus ar Vinci savstarpēji piesaistījis, Inguna atzīst: "Kopīgas intereses. Mēs daudz ceļojām. Vince man parādīja daudzas skaistas vietas Gērnsijā – sala ir ļoti skaista. Abi kopā arī pasauli apceļojām, to varējām atļauties. Esam bijuši Karību salās, nupat šogad atgriezāmies no Taizemes un Vjetnamas – paspējām vēl!"
Viens no otra kaut ko arī mācījušies. Vince, piemēram, latviešu parašas, viņš iepazina latviešu virtuves ēdienus. Inguna no Vinces – britiem raksturīgās savstarpējo attiecību nianses. "Mēs, latvieši, esam atturīgāki, briti ir citādi. Viņiem ir citas tradīcijas, pieklājīgākas manieres. Smeju, ka pašlaik noteiktā divu metru distancēšanās ir visnotaļ atbalstāma turpmākajā dzīvē, jo, piemēram, veikalā grūšanās otram virsū ar iepirkuma ratiem man nav pieņemama. Vince, savukārt, stāstījis, ka šeit, ieejot veikalā, viņš palaiž dāmu pa priekšu, bet dāma tā aizdomīgi paskatās..." smej Inguna un piebilst: "Pa Rīgu ar mašīnu Vince jau brauc, bet vienmēr brīnās – kur viņi visi tā skrien un kāpēc tā maina joslas?"
Visus emigrācijā pavadītos gadus Latviju un vecākus Inguna parasti apciemojusi divreiz gadā. Vinci uz Latviju pirmoreiz atvedusi 2007. gadā: "Atbraucām novembrī, laikapstākļi nekādi, toties Vince redzēja sniegu! Kad uz Latviju atbraucām 2018. gada maijā, mana meita teica – Siguldā pārdod viesu māju, lai apskatāmies. Patiesībā pārcelšanos Vince ierosināja. Man bija labs darbs Gērnsijā, ar kolēģiem biju apmierināta. Vincem šeit patika plašums. Tas, ka izejot no mājas, nav cilvēku. Gērnsijā ir māja pie mājas. Dzīvojām Vincem piederošajā mājiņā, līdz uzzinājām, ka blakus paredzēts celt četras lielas rindu mājas. Mēs savu māju paspējām pārdot labā laikā, tagad cena būtu nokritusies, jo rindu mājas jau uzceltas. Esam priecīgi par lēmumu pārcelties, turklāt es atgriezos pie mammas un tēva, viņi ir jau gados. Un man pašai jau mazbērns, gribas viņu biežāk satikt.”
Latvijas plašums
Ap 2010. gadu Gērnsijā latviešu bijis daudz – ap četriem tūkstošiem, pārsvarā strādājuši agrokultūras nozarē, taču, kā stāsta Inguna, Holande šo siltumnīcu biznesu izputinājusi ar saviem tomātiem un gurķiem. "Gērnsijas tomāti ir ļoti garšīgi, saule tur ir visu gadu. Piemēram, kartupeļus tur novāc divreiz gadā. Agrokultūrā strādāja vai nu latvieši, vai madeirieši – tie pirmie sāka uz Gērnsiju braukāt. Tur pat organizēja čarterreisus pēc Madeiras viesstrādniekiem. Pirms madeiriešiem bija itāļu viesstrādnieki – viņi ir apsviedīgi, daudzi atvēra savus restorānus un joprojām veiksmīgi turpina biznesu. Latvieši? Tie, kuri gribēja strādāt, tiem bija iespējas. Daudzi tur brauca kredītu dēļ – pelnīt naudu, ko pēc tam sūtīt ģimenei. Bet bija arī tādi, kuri nostrādāja deviņus mēnešus, atbrauca uz Latviju, visu naudu notrallināja un atkal brauca uz Gērnsiju. Taču bija arī latvieši, kuri uzsāka savu biznesu, pazīstu divas meitenes, kuras izveidoja kafejnīcu līdznešanai paredzētiem ēdieniem. Zinu meiteni, kurai pieder šūšanas darbnīca – arī viņai iet labi. Domāju, ka latviešiem tur ir laba reputācija," saka Inguna, atceroties arī dažu labu jaunu latviešu puiku: "Atbrauc tāds, pa salu brauc piedzēries un uzreiz nonāk vietējās avīzes slejās. Tur jau neko tādu nevar noslēpt. Bet tādi jau ātri atsijājas, brauc citur savu laimi meklēt."
Inguna sazinās ar saviem Gērnsijas draugiem, viņi stāstījuši, ka jau marta beigās pandēmijas laikā salā esot bijis ciet pilnīgi viss. Atvērti - tikai pārtikas veikali un aptiekas. Daudzi speciālisti strādājuši no mājām un aprīļa beigās uz salas bijis tikai 200 vīrusa skarto. "Ja mēs ar Vinci būtu palikuši tur, būtu saņēmuši krīzes laika pabalstu. Šeit iesniedzu pieteikumu dīkstāves atbalstam, bet man to atteica... Siguldas novada dome līdz gada beigām atlika nekustamā īpašuma nodokļa nomaksu," noteic Inguna.
Viņa atceras sava biznesa pirmsākumus pērn martā, kad pārcēlušies un sākuši apkalpot viesus Vālodzēs: "Sākums bija labs, viesu bija daudz un dienas ritēja tā, ka nesapratu, pa kuru laiku vakars klāt. Pati visu mazgāju, gludināju, apkalpoju viesus. Vince daudz palīdzēja. Arī ziemā viesu māja nestāvēja tukša, te rīkoja seminārus, ballītes. Ir bijuši dažādi viesi – divi riteņbraucēji ap gadiem septiņdesmit no Honkongas! No Honkongas lidojuši uz Helsinkiem, tad devušies uz Sanktpēterburgu, tad caur Igauniju tikuši līdz Cēsīm un minās tālāk uz Rīgu. Viņu plāni bija caur Kurzemi doties līdz Varšavai. Ir bijuši viesi no Amerikas – divi puiši no Floridas ar vilcienu ceļoja no Valkas un gribēja apskatīt Siguldu. Man patīk šis darbs, esmu savā vietā."
Inguna Lūkina cer, ka Vālodzes arī šovasar nepaliks tukšas un arī Latvijas iedzīvotāji gribēs apceļot Siguldu. Viņa izrāda viesu māju – iekštelpās sākuši slīpēt kāpnes, nopirkuši un uzstādījuši jaunu granulu katlu, veikuši remontu pirts dušas telpās un koplietošanas vannas istabā. Vince visu dara pats un šajā procesā arī mācās. Dažkārt abi aizraujas un strādā pat līdz pulksten trijiem rītā. "Man draugi saka – jūs taču esat dulli! Ko tikai neesat paspējuši gada laikā izdarīt! Bet mums ir mērķis. Jā, esam priecīgi, ka atgriezušies. Tikai ceru, ka šis gads būs pagājis un nākamgad mēs jau smaidīsim, atceroties koronovīrusu," apņēmības pilna turpināt iesākto, saka Inguna Lūkina, un piebilst: "Man no darba nav bail. Ja nu kas, aiziešu pie kāda zemnieka pastrādāt vai priedītes pastādīt."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.