Dzīslkāta beka Boletus projectellus (Murrill) Murrill šo godu izpelnījusies ar to, ka Latvijā pirmo reizi konstatēta tikai pērnruden, portālā vēsta Latvijas Mikologu biedrība. 2013.gada septembrī uz Dabas muzeja sēņu izstādi vairāki apmeklētāji no dažādām jūras piekrastes vietām atnesa skaistas, agrāk neredzētas beciņas ar sarkanbrūnu cepurīti un krasi izteiktu smalku dzīslojumu uz slaidā kātiņa. Vēlāk izrādījās, ka tā ir dzīslkāta beka Boletus projectellus – suga, kas daudzus gadu desmitus bijusi zināma vienīgi Ziemeļamerikā, vēlāk arī Taivānā.
Dzīslkāta beka ir ēdama, uzreiz cepama sēne. Tomēr, ņemot vērā, ka tā uzskatāma par visai retu sēni, to pareizāk būtu ēšanai neievākt, norāda vietne senes.lv.
Šī sēne Eiropā - Lietuvā, Kuršu kāpā - pamanīta 20.gadsimta beigās. Kuršu kāpā līdz atklājuma publiskošanas brīdim 2007.gadā pamatīgi izplatījusies. Arī Latvijā tā atrasta tikai piejūras kāpu zonā, ne tālāk kā 1 kilometru no krasta. Izceļot šīs bekas zīmīgāko izskata īpatnību, tā latviski nodēvēta par dzīslkāta beku.
Mikologu biedrība stāsta, ka dzīslkāta bekas aug zem priedēm. Tās ir prāvu izmēru stobriņsēnes ar diametru no 4 līdz 20 centimetriem, kurai cepurītes virsmiziņa ir sarkanīgi brūnā krāsā un lēveraini stiepjas pāri malai. Sēnei ir līdz pat 25 centimetriem garš samērā tievs kāts, ko klāj izteikts, reljefs dzīslojums. Mīkstums ievainojumu vietās iekrāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans.
Sēņotāji, kuri atpazinuši dzīslkāta beku, aicināti no par saviem atradumiem ziņot Latvijas Mikologu biedrībai vai arī portālā Dabasdati.lv.