Viktors sapņo par laiku, kad arī vietējās skolas skolotāja pelnīs tik daudz, lai varētu pasūtīt savam dēlam datora galdu viņa galdniecībā, un kad darbnīcai garām rītos ļaudis dosies uz darbu. Tagad reizēm ir dienas, ka pa šo ceļu neaiziet neviens cilvēks.
Tikai tad, kad te atkal sākšot garām plūst gājēji, varēšot teikt, ka krīze ir pārvarēta, bet vienkāršie cilvēki atlabšanu patlaban vēl neizjūt, saka V. Ļebedevs. Viņš vairs neklausās un neskatās ziņas, lai būtu mierīgāka dzīve, taču ir pārliecināts, ka kādreiz būs labāk. Viktors dzied Ērgļu korī, gaida lielos Dziesmu svētkus un priecājas par lietām, kuras citā zemē nevarot nopirkt ne par vienu eiro.
Īrijā novērtēts
Kad V. Ļebedevs pirmo reizi aizbrauca uz Īriju, viņam bija 21 gads. Toreiz peļņā uz ārzemēm devās tikai nedaudzie, jo tas bija 2000. gads. Viņš bija beidzis Cēsu arodskolu un vēlējās strādāt par galdnieku. Atšķirībā no daudziem tautiešiem, kuri nevar citā valstī izmantot savas profesionālās zināšanas un pelna naudu, strādājot noliktavās, rūpnīcās vai veļas mazgātavās, Viktoram bija darbs galdniecībā, kurā gatavoja koka logus un durvis. Gada laikā šī vienveidība gan sāka apnikt, un viņš atgriezās Latvijā.
Pusotru gadu pabijis mājās, Viktors uz Īriju devās otro reizi ar domu vēl vienu gadu pastrādāt, sapelnīt naudu instrumentiem un tad sākt Latvijā savu biznesu. Tas jau bija īsi pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, un drīz vien vairs nebija nepieciešamas darba atļaujas. Īrijā pavadītais laiks izvērtās ilgāks, un otro reizi no ārzemēm viņš atgriezās 2007. gadā, apņēmies Latviju vairs neatstāt. Tas nav viegli, jo šeit joprojām mazajiem ražotājiem ir grūti, bet no firmas Īrijā, kurā viņu toreiz iekārtoja kāds īru draugs un kura ražoja mēbeles, viņš joprojām ik pa laikam saņem piedāvājumu atgriezties. Viktors Īrijā varēja strādāt savā profesijā, darīt darbu, kas patīk, un par to vēl saņemt labu atalgojumu, kas bija tāds pats kā profesionālam īru mēbeļniekam. «Saimniekam bija vienalga, no kurienes esi. Viņam bija svarīgs rezultāts. Galdniecība ir mana sirdslieta, un es tiku tur novērtēts,» atceras V. Ļebedevs.
Citā zemē būsi svešais
Un tomēr viņš atgriezās, izveidoja galdniecību Eden Interior, kurā strādā tikai divatā ar kolēģi Raiti Unguru. Biznesu sāka pēdējā brīdī, kad jau bija jūtamas krīzes vēsmas. Atgriešanos V. Ļebedevs skaidro ar diviem iemesliem. Uz to iedvesmoja gūtie iespaidi atvaļinājuma laikā, kad redzējis, kā Latvijā visi būvējas un ar kādām lepnām mašīnām brauc pavisam jauni puiši - viņš ar savu labo algu tādu auto nevarēja atļauties. Ieraugot augstās cenas mēbeļu salonos par iekārtām, kādas arī viņš varētu izgatavot, šķitis: «Ja jau tā, tad es arī varētu normāli strādāt un pelnīt.»
Otru iemeslu Viktors raksturoja emocionālāk: «Nekur nav tik labi kā mājās. Mīlu Latviju, manas mājas un ģimene ir Ērgļos. Izej laukā - tur stirnas ganās, ezis pāriet pāri ceļam, no rīta vari aizbraukt pamakšķerēt. Ekonomiski izdevīgāk būtu strādāt Īrijā, bet nevar visu pārrēķināt naudā.» Citā zemē viss esot svešs, un arī pats tur vienmēr būsi svešais - tas esot tāpat, kā braukt ar līzingā iegādātu auto, kas it kā ir tava, tomēr pieder kompānijai.
«Tagad daru to, ko visu mūžu esmu gribējis darīt, - gatavoju labas kvalitātes, skaistas mēbeles,» saka V. Ļebedevs un piebilst, ka tieši pēdējais gads bijis visgrūtākais.
(Visu rakstu lasiet 11.septembra laikrakstā Diena)