Mūsējie dodas prom un pasaulē piedzīvo visu - ne tikai skudrīgu darbu un regulāras algas saņemšanas dienas, mūsējie dzimst tur jau kā citas valsts pilsoņi, tur zog tīģergarneles, tur dzīvo uz ielām kā bezpajumtnieki, strādā kā Sprīdīši. Ir, kas mirst, ir, kurus tur nogalina. Pat zinot, ka nekāda saldā medusmaize sākumā nebūs, tik un tā dodas prom. Paņem mazumiņu un bērnus un zina, ka ar savu darbu citur ne tikai izdzīvos, bet arī uzdzīvos.
Tos, kuri dodas prom, vairs nesaukā par vieglas dzīves meklētājiem. Daudzi aizbraucēji saka - kad uzlabosies situācija, es noteikti atgriezīšos. Paliek vien pensionāri un tie, kuri vēl var paciest.
Kuri nevar, tajos atdzimst Piektā gada gēns. Tas ir pacietības, izturības, sakosto zobu, dūres kabatā gēns. Tas atdzīvojas pēc 1905. gada definīcijas: kad māte dodas uz muižu nobučot roku kungam pēc pēriena, kad māsu piesmej, kad uz līgavu darbojas pirmās nakts tiesības - tikai tad latvietis ceļas un nodedzina to muižu. Tikai tad!
Kad ūdens smeļas mutē, kad vienīgie apavi vairs nav hrestomatizētās pastalas, bet spāņu zābaciņi. Nepietiks ar t. s. nodokļu sloga samazināšanu, tajā pašā laikā palielinot citus nodokļus. Lai aizbraukušie atgrieztos, jāmaina gan vēlēšanu, gan nodokļu sistēma - visi to zina, simts izliekas nemanām. Cilvēki ar augstākās izglītības diplomu, pieredzi profesijā, komunālajiem parādiem, kredītu par māju, bezdarbnieci sievu un augošajiem bērniem dodas kaut vai uz Vāciju un ir gatavi pārvadāt puķes no Holandes uz Nīderlandi, jo Latvijā ražotņu nav un laikam jau, ka nebūs. Nav skaidrs, uz ko cer pelēkie kardināli, mazarīniski biedējot, ka būs jāatver robežas cilvēkiem no trešajām valstīm, kas Latvijā strādās un palikušajiem pelnīs pensijas? Ražotņu ta nav!
Vienīgais, kas daudzus attur doties tūlīt prom, ir vēlme to muižu nodedzināt 23. jūlijā. Paliek te vēl līdz 23. jūlijam, apņemas noreferendumēt, ka muiža jānodedzina, un tad dosies prom. Ja būtu iespēja piedalīties referendumā elektroniski - jau būtu prom.
Apgrozībā ir lata monētas ar skudras, Sprīdīša, Jāņu vainaga, pūcessaktas, laimes skursteņslauķa, Nameja gredzena, alus kausa un citiem Latvijas vērtības simbolizējošiem attēliem, pēdējā, ko varēs laist apgrozībā, lai ir ar atslēgu. Ciet, un āmen!