1992.gada vasarā no Valsts mākslas muzeja gaišā dienas laikā pazuda neliels eksponāts - baltvācu romantiķa Aleksandra Heibela glezna Svētā ģimene. Tai dienā muzejā bija skolēnu ekskursija.
Māra Lāce, Nacionālā Mākslas muzeja direktore
- Bija viena apmeklētāju grupa, kur mūsu muzeja darbiniece bija stāstījusi konkrēti pie šī darba un burtiski pēc 15 minūtēm jau nāca ziņojums, ka šī darba vairāk nav. Tā kā tur bija absolūti mistisks stāsts.
Palika tukšs rāmis. Mums rāmis ir oriģinālais.
Policija gleznu neatrada un pēc 10 gadiem 2002.gadā krimināllietu izbeidza. Mākslas darbu atrada 10 gadus vēlāk, šā gada oktobrī, kad kāds mākslas darbu tirgotājs to bija nodevis vērtēšanai. Vērtētāja savukārt atsauca savu paziņu no Nacionālā mākslas muzeja, kas pazudušo gleznu atpazina.
Māra Lāce, Nacionālā Mākslas muzeja direktore
- Šis darbs ir visu laiku atradies Latvijā, glabājies nevarētu teikt, ka ļoti sliktos apstākļos, bet nu, teiksim, guļus stāvoklī glabāts darbs un, laikam, iespējamiem zagļiem likās, ka ir pagājuši 20 gadi un ka vairs jau neviens neko neatcerās un ka muzeja darbiniekiem arī švaki ar atmiņu.
Muzejs vērsās policijā, tā gleznu atdeva muzejam. Tagad atklājies, ka glezna uzreiz pēc zādzības 1992.gadā nonākusi pie kāda mākslas darbu tirgotāja.
Jakovs Borodeckis ir viens pieredzes bagātākajiem gleznu tirgotājiem. Mākslas darbus pircis un pārdevis jau padomju gados. Šeit Vecrīgā bija atvēris mākslas galeriju. Pirms pāris gadiem Borodeckis galeriju slēdza.
Andrejs Grišins, Valsts policijas Rīgas pārvaldes priekšnieks
- Pirmatnējā informācija liecina par to, ka glezna visus šos gadus glabājās privātpersonas rīcībā.
Pēdējos gados Borodeckim neveicās. Ar tiesas palīdzību izlikts no telpām viņa antikvariāts – galerija Vecrīgā, cits tiesas spriedums liek pamest dzīvokli Pārdaugavā. Visbeidzot Rīgas apgabaltiesa nospriedusi, ka Borodeckim kādai bankai jāatdod 220 000 latu. Iespējams naudas trūkums noveda pie lēmuma pārdot Aleksandra Heibela gleznu Svētā ģimene, kuras vērtība tiek lēsta ap 20 000 latu.
Šobrīd glezna ir atgriezusies muzejā un darbinieki sākuši rekonstrukciju, tomēr garantijas, ka tā te paliks, nav nekādas, jo likums atļauj bijušajam īpašniekam pieprasīt tās atgriešanu.
Krimināllikums paredz, ka desmit gadus pēc zādzības iestājas noilgums. Ir ieguldīts liels darbs, lai gleznas piederību muzejam slēptu.
Ruta Lapiņa, Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece
- Ir izzagts muzeja inventāra numurs. Ļoti redzams profesionāls darbs. Te ir redzama arī muzeja etiķete. Ir saglabājusies cita muzeja etiķete, kura ir nodīrāta nost. Ir palicis tikai autora vārds.
Kā labticīgajam ieguvējam Borodeckim ir tiesības prokuratūrā prasīt atcelt policijas lēmumu par gleznas atdošanu muzejam, bet tiesai lūgt nostiprināt savas īpašuma tiesības uz mākslas darbu. Policija pirms nedēļas ir nopratinājusi Borodecki un pagaidām viņš neesot pieprasījis gleznu atdot.
Andrejs Grišins, Valsts policijas Rīgas pārvaldes priekšnieks
- Kā jebkuru procesuālo lēmumu, iesaistītajām pusēm ir tiesības pārsūdzēt. Ja šobrīd tā trešā persona, fiziskā persona, kura, iespējams, varētu celt kādas prasības, uzskatīs par nepieciešamu pārsūdzēt šo lēmumu, tas ir viņa ziņā, vai viņš to darīs vai nē.
Mūsu rīcībā esošās ziņas liecina, ka pirms septiņiem gadiem mākslas darbu tirgotājs jau ticis turēts aizdomās par zagtu mākslas darbu uzpirkšanu, viņa galerijā Vecrīgā kāds pamanījis zagtus akvareļus. Viņa dzīvesvietā veikta kratīšana, tomēr tiesāts viņš nav.
Heibela glezna nav vienīgais zādzības gadījums atjaunotās neatkarības laikā. No valsts muzejiem gleznas zogot regulāri.
Nacionālā mākslas muzejs joprojām nav atguvis kādu pazudušu gleznu un skulptūru. Šobrīd gleznas muzejā sargā darbinieces un videokameras. Eksponāti nav pieslēgti signalizācijai. Tie nav ne novērtēti, ne arī apdrošināti.
Mākslas muzejā savas kolekcijas regulāri izstāda gleznu cienītājs Guntis Belēvičs. Viņš uzskata, ka nerūpējoties par gleznu drošību, valsts izrāda nicinošu attieksmi pret savām mākslas vērtībām.
Guntis Belēvičs, mākslas kolekcionārs
- Nacionālajā Mākslas muzejā ir nevis pa miljonu, bet par miljardu. Nopietnam kolekcionāram Latvijā ir pa miljoniem latviešu mākslas darbi. Nacionālajā mākslas muzejā ir par miljardu vai par vairākiem.
Belēvičs uzskata, ka nenovērtējot muzejā esošos mākslas darbus, valsts veicina ēnu ekonomiku mākslā. Neveidojas skaidri saprotami tirgus principi, pēc kuriem mākslinieki varētu savus darbus pārdot.
Papildus drošības pasākumus gleznām Nacionālais mākslas muzejs sola pēc rekonstrukcijas, taču tās uzsākšana kavējas. Savukārt Kultūras ministrija uzskata, ka zādzību procents ir pārāk mazs, lai ieguldītu valsts naudu papildus drošības pasākumos.