"Neviens nepamanīja, ka Ilze Jaunalksne nebija mērķis. Mērķis bija Jāņa Maizīša nomešana no ģenerālprokurora amata. Jo, ja atceramies, tad pirmie virsraksti bija nevis par to, ka ir noklausītas un nopludinātas žurnālista sarunas, bet par to, ka amatpersonas ar žurnālistiem saskaņo viedokli. Palikt zem sitiena visu noklausīšanās sistēmu, lai šādā veidā uzbruktu Jaunalksnei, nevienam nebija izdevīgi," stāsta Gobzems. Līdz tam šāda vajadzīgo personu noklausīšanās bijusi standarta prakse.
Viņaprāt tiesvedība par žurnālistes morālo kaitējumu un citi procesi ap šo notikumu ietekmējuši ne tikai speciālo izmeklēšanas darbību pielietošanu, bet arī visas tiesvedības par morālo kaitējumu.
"Jā, tas ļoti daudz ko izmainīja. Nebūtu bijis šā gadījuma, nebūtu apmierinātās prasības Talsu traģēdijas lietā. Šī lieta radīja jaunu praksi morālā kaitējuma lietās Latvijā. Savukārt attiecībā uz noklausīšanos – tas oficiālo noklausīšanās skaitu Latvijā samazināja kādas trīs reizes," uzskata advokāts.
Viņš ir pārliecināts, ka arī viņa biroju specdienesti ir noklausījušies. "Mums tā noklausīšanās mānija ir tāda, ka visi cits citu noklausās, un tās nav nekādas baumas. Noklausās visu, ko grib. Bet principā te vajadzētu būt samērojamībai, cik daudz drošības iestādes drīkst noklausīties. Vācijā ir sistēma – ja drošības institūcija tevi noklausās un trīs mēnešu laikā tas nerezultējas kādās procesuālajās darbībās, tā ir spiesta tev rakstīt vēstuli ar tekstu "ļoti atvainojamies par sagādātajām neērtībām, bet mēs jūs tādā un tādā laika posmā noklausījāmies". Un tas drošības iestāžu patvaļu pamatīgi ierobežo," spriež jurists.