Sākumā finanšu ministrs Andris Vilks, tad arī Saeimas budžeta komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs masu medijos izteicās, ka gan privātpersonām, gan uzņēmumiem, pašvaldībām un valsts iestādēm ir rūpīgi jāvērtē, kādās bankās savu naudu glabāt (daļēji tas izskanēja kā pārmetums - paši, lūk, esat vainīgi). It kā loģiska rekomendācija, tomēr loģiska tad, ja katram, pat pensionāram, ir pietiekami informācijas un analīzes, lai šādu izvērtējumu izdarītu. Bet šeit ir problēma. Atbilstoši Ģirta Rungaiņa spārnotajam izteicienam, ka banku, tāpat kā mušu, var nosist ar avīzi, publiskā telpā nekādi komentāri vai analīzes par funkcionējošām bankām parasti netiek izplatīti. Turklāt vismaz līdz šim it kā loģiski tika pieņemts, ka bankas tiek kontrolētas un valsts atbilstošās struktūras rūpējas, lai aiz tām nestāvētu aizdomīgi un apšaubāmi personāži. Tagad mums tiek piedāvāts pašiem veikt izmeklēšanas darbus. Vai tās būtu norādes, ka tādas apšaubāmas bankas vēl ir palikušas? Varbūt mūsu banku kontrolieri dotu vismaz kādu mājienu, uz kuru pusi skatīties (piemēram, atklāti pateiktu - glabājiet naudu skandināvu bankās). Kaut kas tomēr šajā sistēmā nestrādā īsti labi, ja pēc legāli strādājošas bankas kraha mums jādzird kaut kas līdzīgs vārdiem - paši vainīgi!
Otra lieta, kas mulsina, ir mūsu parlamentāriešu «ātrās kājas». Valda Zatlera vadītajai Saeimas Nacionālās drošības komisijai un pēc tam arī Jāņa Reira vadītajai Budžeta komisijai pietika ar vienu sēdi, lai viss būtu skaidrs - FKTK rīkojusies pareizi, un problēmu šeit nav. Jāpiebilst gan, ka VL!-TB/LNNK deputātiem savukārt kļuva skaidrs - FKTK vadītājai jāatkāpjas. Dienas žurnālistiem tā neveicas - katras FKTK atbildes uz laikraksta uzdotajiem jautājumiem rada tikai jaunus jautājumus. Var jau būt, ka deputātiem ir vairāk veicies ar paskaidrojumiem, tomēr varbūt šī ir tā reize, kad pārsteidzība nav vajadzīga. Tomēr divi lieli banku krahi pēdējo gadu laikā rosina pamatotas aizdomas par jau sistēmisku nepilnību. Varbūt šī ir tā reize, kad derēja iedarbināt parlamentārās izmeklēšanas komisijas mehānismu. Solvita Āboltiņa Diena.tv tiešraidē teica, ka izmeklēšanas komisijas tādas pļāpātuves vien ir. Tas jau gan no pašiem deputātiem ir atkarīgs - gan ASV, gan Rietumeiropā šādas komisijas ir visai izplatītas prakses, un tur parasti tās strādā kā īstas «gaļmašīnas», jo tas ir arī deputātu pašcieņas jautājums. Ja ne sodīt, tad vismaz izpētīt, kas normatīvo aktu un uzraudzības instrumentos ir maināms, lai pēc gada vai diviem mums atkal sāpīgi nebūtu jādabū ar to pašu grābekli pa pieri.