Vācija, Francija, Nīderlande, Spānija dažādos laikos noteica «kārtību» šajā valstī. Vairāk nekā puse, kādreiz Luksemburgas zemes, tagad ir Beļģijas teritorija. 37% mūsdienu Luksemburgas iedzīvotāju ir imigranti no Portugāles, bijušās Dienvidslāvijas un Austrumeiropas. Luksemburgiešu moto cauri gadsimtiem skan «Mēs gribam palikt tie, kas mēs esam». Lūk, dažas, manuprāt, nozīmīgas iezīmes, kas palīdzējušas izdzīvot un tikt pie pārticības. Jau no 1852. gada skolas pirmajā gadā līdz ar luksemburgiešu valodu tiek apgūta vācu valoda, otrajā gadā vēl arī franču valoda. Pamatskolā sāk apgūt arī angļu valodu. Gudri, skaidrs, ka katram iedzīvotājam sagādāt darbu nav iespējams, bet apgādāt ar valodu prasmēm var. Tas ir līdzvērtīgi, kā iemācīt trīs arodus. Luksemburgā bezdarba līmenis ir 6%. Valsts nav kautrējusies pelnīt finanšu sektorā un vēl 2009. gadā tika uzskatīta par banku sektora pelēko zonu Eiropas Savienībā un nodokļu paradīzi, tādējādi ar uzviju kompensējot tērauda rūpniecības norietu, kas dominēja līdz 1960. gadam. Luksemburgas līderi ir bijuši pieteikami izmanīgi, lai nelielajā teritorijā mājvietu rastu rinda Eiropas institūciju: Eiropas Tiesa, Eiropas Auditoru tiesa, Eirostats, Eiropas Parlamenta sekretariāts u. c. Galvaspilsētas sarežģītajā reljefā kā sēnes aug modernas ēkas, kur izmitināt Eiropas ierēdņus. Luksemburgā ir tikai viena universitāte. Un vēl mani pārsteidza, ka galvaspilsētas centrā Shell uzpildes stacijā litrs 95E markas degvielas maksāja Ls 0,895, 98. markas - Ls 0,915.
Acīmredzot rietumu vērtības saturošas ietekmes, okupācijas un aneksijas radījušas Luksemburgai pozitīvāku iespaidu, nekā tas noticis Latvijas gadījumā, un arī valdnieki ir bijuši gudrāki un mācējuši izmantot to, ka pietiekami iepazinuši kaimiņu domāšanas veidu.