Tagad viņiem un citiem piesaistītajiem pētniekiem sācies ilgākais process – savākto paraugu analizēšana un izpēte, kam var sekot gan vilšanās, gan atklājumi. Viens no Grenlandē pabijušā pētnieku piecinieka Māris Krievāns raksturo, ka šāda datu apstrāde sākumā parasti ir interesanta, tad entuziasms pāriet un kļūst neinteresanti, pēc tam seko stadija: "kaut nu ātrāk pabeigtu!", līdz beidzot, ķeroties pie interpretācijām un salīdzinājumiem ar citiem iepriekš veiktiem pētījumiem, ko nedrīkst apiet, aizrautība ar uzviju atgriežas.
Ekspedīcijas un tām sekojošā paraugu izpēte ģeologiem ir darba ikdiena jau pēc definīcijas. Ja tevi interesē ledāji, jādodas turp, kur tie atrodami. Pirms Grenlandes "iesildījušies" pāris ekspedīcijās Islandē, Latvijas polārpētnieki turpmāk plāno gan atgriezties šajās abās zemēs, gan arī doties uz Antarktiku, kur atrodami divi pasaules lielākie ledusvairogi un to kušanas ietekme ir izteiktāka. Mērķis ir iesaistīties globālu problēmu risināšanā, uzsver Kristaps Lamsters, kurš kopā ar Jāni Karušu, organizējot visas trīs līdzšinējās ekspedīcijas uz polārajiem reģioniem, Latvijā faktiski sācis polārpētniecību. Lielo ledusvairogu kušana paaugstina pasaules okeāna līmeni, iespaidojot piekrastes pilsētu eksistenci, okeāna straumju cirkulāciju, arī klimatu, ekosistēmu, tautsaimniecību utt. Tas skar nevis atsevišķas teritorijas, bet visu pasauli, tāpēc nav brīnums, ka polārajos pētījumos iesaistījušās arī valstis, kurām nav ne jūras robežu, ne teritoriālu pretenziju Antarktīdā. "Vai tiešām varam sevi uzskatīt par zaļāko valsti pasaulē, ja nerisinām šādus būtiskus jautājumus?! Nedomāju, ka tikai tas, ka mums ir daudz mežu, mūs padara par zaļiem. Ir vēl arī daudzas citas lietas, kas jādara. Tā ka, cerams, reiz arī Latvijai būs sava polārā nometne Antarktikā," saka Jānis Karušs.
Cer uzņemt apgriezienus
Pēc 20 gadiem polārie pētījumi Latvijā būs sistemātiski un notiks valstiskas pētījumu programmas ietvaros, nevis atkarībā no atsevišķu cilvēku entuziasma. Latvijas polārpētnieki pasaulē būs atpazīstami, gana daudz paveikuši, un zinātniskās konferencēs neviens vairs nebrīnīsies – re, kā, jūs Latvijā arī pētāt ledājus?! LU būs studiju kursi šo pētījumu jomā, veidosies jauna polāro speciālistu paaudze, bet ģeoloģijai un ģeoloģiskajai informācijai kopumā tiks pievērsta lielāka uzmanība, un to vairāk novērtēs arī attiecībā uz Latvijas zemes dzīļu praktisko izmantošanu. Un, jā, – pašiem joprojām pietiks fiziskās formas, lai spētu darboties uz ledājiem!
Apmēram tāda Jānim, Mārim un Kristapam ir ideālā nākotnes vīzija, un ir absolūti skaidrs, ka visi trīs no ģeoloģijas kā profesijas nekur tālu neaizies. Katrs arī atradis sev tuvāko specializācijas virzienu. Jāni, kurš bez ledāju pētījumiem ir arī ģeofiziķis, pēc vidusskolas interesēja kaut kas saistīts ar dabaszinātnēm, viņš iestājās fiziķos, kur arī divus gadus nomācījās, taču kaut kā pietrūka… Pāriešana uz ģeoloģijas studiju programmu lielā mērā bijis šāviens tumsā, tomēr Jānis ātri sapratis – patīk, ir interesanti un ir viegli iztēloties sevi to darām visu mūžu. Tā kā Jāni saistīja zinātne, likumsakarīgs bija maršruts "bakalaurs – maģistrs – doktors".
Māris savulaik ar izvēli svārstījās un stājās vairākās universitātēs, bet pie ģeoloģijas palika, tēva, bijušā melioratora, motivēts, turklāt jau skolas laikā Māri interesēja tieši dabas ģeogrāfija – reljefa veidošanās u. tml. Augstskolā Māris sākotnēji pētīja mikrofosilijas, bet vēlāk profesors Vitālijs Zelčs viņu ieinteresēja pievērsties upju pētīšanai, kas izrādījās Māra īstais lauciņš. Doktora disertāciju viņš jau rakstīja fluviālajā ģeomorfoloģijā – kā Latvijā attīstījies hidrogrāfiskais tīkls, kā Vidzemes augstienē sākušas veidoties upes. Tagad Māris LU vada Hidroģeoloģijas un inženierģeoloģijas laboratoriju, kas būvniecībā pēta grunšu stiprību un mehāniskās īpašības, viņš arī paralēli interesējas par mūsdienu ģeoloģiskajiem procesiem un hobija līmenī – par ledājiem.
Savukārt Kristapam, tāpat kā Jānim, ledāji ir centrālā interešu ass. Iestājies ģeogrāfos, viņš jau zināja, ka vairāk vēlas izprast ledāja veidotās reljefa formas un nogulumus Latvijā, tāpēc pamazām arvien vairāk pievērsās ģeoloģijai, kurā arī pabeidza maģistrantūru un doktorantūru. Vispirms pētījis pie mājām esošos Ogres Kangarus, tad – Madlienas nolaidenumu, vēlāk – jau visu Viduslatvijas zemieni. Reljefu ietekmējošie procesi ledājos notiek arī mūsdienās, tāpēc Kristapam bija skaidrs, ka jādodas ar ledājiem iepazīties klātienē. Vispirms viņš Islandē pabija kā ekskursants, bet jau pēc gada atsaucās Jāņa aicinājumam "sākt pašiem kaut ko darīt", un abi turp devās pirmajā zinātniskajā ekspedīcijā.
Strīdēties varēs Rīgā
Arī šīgada Grenlandes ekspedīcijas organizēšanu un sagatavošanu, kas ilga apmēram gadu, galvenokārt uzņēmās Jānis un Kristaps. Pirmām kārtām bija jāatrod sava aktuālā niša, uz ko koncentrēties, lai nebūtu jāpēta tas, kur citu pētnieku ātrvilciens jau traucas pilnā sparā. Izvēle krita uz jautājumu, kā ūdens no kūstoša ledāja virsmas nonāk līdz ledāja priekšpusei. Tas plūst gan pa ledāja gultni, gan arī caur pašu ledāju, bet par to, kā šie kanāli veidojas, pasaulē vēl ir lielas domstarpības. Turklāt no to izpētes var izdarīt secinājumus un veikt precīzākas prognozes par smilts/grants atradnēm Latvijā, kas arī veidojušās ledāja kušanas rezultātā.
Kad tēma, ko pētīs, noteikta, jālemj, kā un ar ko to darīs. "Visa tehnikas loģistika, apģērbs, pārtika uz plānoto dienu skaitu – tajā visā ir diezgan nopietni jāiedziļinās. Ja dodies uz nomaļāku vietu, jārēķina, cik vari panest," atklāj Jānis.
Kristaps piebilst, ka pats būtiskākais tomēr ir iegūt finansējumu ekspedīcijai. LU projektu naudu dabūt neizdevās, bet izglābis rezerves plāns – privātuzņēmumu atbalsts. Ekspedīcijas dalībnieki saka paldies SIA Ceļu būvniecības sabiedrībai Igate, a/s Latvijas balzams zīmolam Rīgas Melnais balzams Element, SIA Spectre Latvia, gaļas pārstrādes uzņēmumam Nākotne, SIA Gemoss un LU Studentu padomei.
Vēl viens uzdevums bija arī nokomplektēt komandu, kas darīts, vadoties pēc ekspedīcijas pētnieciskajiem mērķiem. Kristaps un Jānis savstarpēji bija sekmīgi sastrādājušies jau iepriekš, kā fluviālo procesu eksperts pieaicināts Māris, kā ģeomātikas speciālists – Agnis Rečs, bet kā piektais līdzi paņemts ģeoloģijas bakalaura studiju programmas students Reinis Pāvils, kurš ļoti labi fotografē un uzņēmās ekspedīcijas dokumentēšanu. "Studentu ņēmām mērķtiecīgi – lai būtu pēctecība. Mums pašiem arī 2. kursā gribējās, lai kāds mūs paņem līdzi ekspedīcijā. Studentam tas paver plašāku skatu uz pasauli, dod iedvesmu cītīgāk mācīties, jo viņš redz, kā var savas zināšanas praktiski pielietot," saka Jānis un stāsta, ka Reinis izraudzīts konkursā, vērtējot sekmes, personiskās īpašības un arī fizisko sagatavotību, jo apstākļi uz ledāja ir skarbi, dažkārt riskanti. Pirms braukšanas uz Grenlandi visi kopā devušies garos pārgājienos, lai pārbaudītu, vai kādam pie lielas fiziskās slodzes nesākas emocionālas problēmas. Tāpat arī vienojušies – ja ekspedīcijas laikā radīsies nopietnākas domstarpības, tās risinās pēc atgriešanās Rīgā, lai uz ledāja nezaudētu laiku. Lieli kašķi gan izpalika.
Paveica maksimumu
Uz ledāja un pieledāja teritorijā, kur augusta sākumā vēl valda polārā diena, pētnieki pavadīja sešas pilnas dienas. "Strādājām 16 stundas dienā, gulējām 5–6. Ilgākais pārgājiens ilga 26 stundas – lai iegūtu paraugus pēc iespējas tālāk prom no ledāja," uzskaita Kristaps. Paraugi ņemti gan no ledus, gan no virsledāja ezeriem, gan no kriokonīta bedrītēm, kas veidojas, ledājā iekūstot pelnu un kvēpu daļiņām. Tajās sāk vairoties mikroorganismi, kas, kā lēš pētnieki, ietekmē tālāku ledāja kušanu. Tāpat paraugi iegūti arī pieledāja teritorijā – no ezeriem, nogulumiem, augsnes, aizrakušies pat līdz mūžīgajam sasalumam. Pētnieki tikuši pie saulē apdedzinātas sejas un deguna, vēja aprautām rokām, bet temperatūra svārstījusies no +20 attālāk no ledāja līdz mazliet virs nulles uz paša ledāja dienās un vēl mazāk grādiem naktīs. Bet kopumā laikapstākļi lutinājuši, lijis tikai vienu dienu un īsu brīdi.
Strādāts ļoti intensīvi, un kopumā izdevies izdarīt pat vairāk, nekā ieplānots. Jānis atzīstas, ka tieši par to ekspedīcijās uztraucas visvairāk – vai tiks līdz galamērķim un atpakaļ ar visām iekārtām, vai tehnika nepievils, vai tiks paveikts viss plānotais un vai dati tiks atgādāti uz Latviju. "Tas, ka fiziski ir grūti vai ēdiens brīžiem ir par maz vai ne tāds, kā gribētos, – tas ir otršķirīgi," Jānis smejas. Mārim lielāko vilšanos Grenlandē sagādājis bezpilota aparāts, kam piemetušās nesaprotamas kaites, taču tas šādos apstākļos ar tehniku mēdz gadīties. Vaicāts par pozitīvo, viņš teic: "Es lidmašīnā daudz pārdomāju – vai varējām izdarīt vēl vairāk? Nē, nevarējām. Tā ir patīkama sajūta." Tikmēr Kristaps rezumē, ka ekspedīcija devusi lielu pieredzi, kas noderēs nākamajās ekspedīcijās un ko var attiecināt arī uz Latviju. Tāpat pētnieki uzzināto nodos tālāk saviem studentiem LU.
Ģeologi, nevis urbēji
Ledājs Grenlandē pētniekus arī pārsteidzis, piemēram, ar kušanas apmēriem, kas redzami jau no lidmašīnas un radījuši iespaidīgu upju un ezeru tīklu ledāja malā. Māri izbrīnījusi lielā nogulumu mainība pie ledāja – milzīgi laukakmeņi, tālāk grants, smilts, tad māls ar putekļiem, un tas viss ļoti koncentrēti un nelielā distancē. Tas nesaskan ar idealizētajiem modeļiem mācību grāmatās, tāpēc mudina pārskatīt daudz ko no teorijas bāzes, arī saistībā ar to, kur un kādā kvalitātē atrodas smilts, grants, māls Latvijas ģeoloģiskajā kartē, – tādā veidā mūsdienu ledāju pētījumi ļautu rakt mērķtiecīgāk, gudrāk, lētāk un saudzīgāk pret vidi. Tas pats attiecas arī uz priekšstatiem par ledāju hidroloģiju – eksperiments parādījis, ka kušanas ūdeņu kanāli plūst visādos virzienos, nevis uz ledāja malu vien, Māris stāsta.
Atliek secināt, ka mēs vēl nebūt nezinām visu ne par Latvijas ģeoloģiju, ne par Zemi, tāpēc arī ģeologiem darāmā vēl ir daudz. Runājot par ģeoloģijas pētījumiem, Latvijā tie dominē ģeomorfoloģijā un paleontoloģijā, kas ir ļoti labā līmenī, taču pārsvarā ģeologu karjera saistās ar inženierģeoloģiju un hidroģeoloģiju. "Vairāk ir nepieciešami ģeologi – praktiķi, kas aizbrauc lauka pētījumos, veic urbšanu, nosaka grunts fizikālās un mehāniskās īpašības, arī māk strādāt laboratorijā, lai noteiktu, vai tiešām kādā konkrētā vietā būvēt ir droši. Otrs lielais lauks ir pazemes ūdens kvalitātes un izplatības izpēte. Trešais – derīgie izrakteņi: smilts, grants, māla, kaļķakmens, dolomīta iegulas. Mums būtu vairāk jāstrādā ar pašmāju materiāliem, lai nebūtu situācijas, ka no Ķīnas atvest dolomīta šķembas ir lētāk nekā iegūt tās Latvijā," spriež Māris.
Pētnieki norāda, ka atrast darbu ģeologiem nav problēmu, taču lielāks pieprasījums ir pēc tiem, kas ir spēcīgi arī matemātikā, fizikā. Ģeoloģija robežojas ar dažādām citām nozarēm, tāpēc visai plašas darba iespējas gan Latvijā, gan ārzemēs ir arī tajās. Tiesa gan, biežais priekšstats, ka ģeoloģi a priori pelna lielu naudu, nav īsti patiess, jo vispirms attiecīgajam darba devējam ir jāpierāda, ka esi spējīgs strādāt lauka apstākļos un pēc tam spēj iegūtos datus arī apstrādāt. Ja strādā tikai kā urbējs, tad arī pelni tikai kā urbējs.
Tam visam gan ir arī otra puse. Daudzkārt būvnieki nemaz nepiesaista ģeologus ar pietiekamu pieredzi, un tas uzņēmumu veiktajā grunts analīzē rezultējas ar bērnišķībām un kļūdām. Intereses trūkums par ģeoloģisko kopskatu sarežģītākos būvprojektos var atspēlēties, tāpēc būtu ieteicams, ka ģeoloģijas pamatkursu tomēr apgūst lielāks skaits cilvēku ārpus LU ĢZZF nekā patlaban, uzskata Kristaps.