Ilūzijas par bagātību pensijas gados – atrautas no realitātes

Sabiedrības novecošanās bija viena no galvenajām tēmām šogad Davosā, Pasaules Ekonomikas forumā, bet Apvienoto Nāciju Organizācija prognozē, ka 2100. gadā pasaulē būs 2,5 miljardi cilvēku, kuru vecums pārsniegs 65 gadus.

Tas radīs daudzus ekonomiskas dabas izaicinājumus, jo strādājošo iedzīvotāju un pensionāru attiecība pasliktināsies. Valstiskā līmenī visdrīzāk veselības aprūpes izmaksas augs straujāk nekā nodokļu ieņēmumi, un, piemēram, Japānas Nodarbinātības, veselības un labklājības ministrija jau aplēsusi, ka 2025. gadā valstī papildus būs nepieciešami viens miljons aprūpes darbinieku.

Naivie sapņi

Pasaules Ekonomikas foruma vecākais mediju menedžeris Peters Vanhams vērtē, ka lielākā daļa no mums dzīvo tā, it kā zinātu, ka pensionēsies ap 60 gadiem, bet mūžībā aizies ap 80 gadiem. Mēs automātiski esam pieņēmuši, ka valsts maksās mums pensijas tāpat kā mūsu vecākiem un vecvecākiem. Tas ir naivi un pat bīstami, jo visdrīzāk mums vajadzēs strādāt līdz 80 gadiem, nevis 60. Mums pašiem vajadzēs maksāt par savām pensijām, jo valdībām var nebūt naudas šādām vajadzībām, tiek pieļauts globāla mēroga ekspertu atziņās.

Nerēķināšanos ar realitāti demonstrē arī Latvijas iedzīvotāji, piemēram, Swedbank aptaujā, kas tika veikta 2016. gada decembrī, – 80% iedzīvotāju pauda, ka viņu nākotnes pensijai vajadzētu būt vismaz 75% apmērā no līdzšinējās algas, naudas izteiksmē tie būtu vidēji 885 eiro. Šobrīd vecuma pensijas vidējais apmērs Latvijā ir vien 279 eiro mēnesī. Iedzīvotāji pensijas ilgtspēju saista lielākoties ar demogrāfisko (61%) un ekonomisko situāciju (43%), kā arī valdības lēmumiem (39%), bet mazāk saskata nepieciešamību pašiem iesaistīties uzkrājumu veidošanā. Vairāk nekā puse aptaujāto norādīja, ka neveido uzkrājumus savai nākotnes pensijai, un tikai 31% ir interesējies, uz kādu pensiju viņi patiesībā var cerēt. Turklāt 34% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju labprāt pensionētos jau 50–55 gadu vecumā.

Savukārt SEB bankas veiktā aptauja senāk atklāja, ka 55% iedzīvotāju, kuri tikko pensionējušies, atzīst, ka viņiem ir ļoti grūti pielāgoties jaunajai finanšu situācijai, jo krasi samazinājušies ienākumi – lielākoties pat uz pusi.

Šonedēļ SEB banka informēja – nesenā aptauja rāda, ka Latvijas iedzīvotāju gatavība pensijai ir viszemākā Baltijas valstīs. Nodrošināt sev cienīgas vecumdienas traucē nepietiekama informācija par pensijas kapitāla veidošanos, neuzticība sistēmai un iespējai nākotnē saņemt uzkrāto pensijas kapitālu, kā arī uzkrājumu veidošanai nepietiekamais ienākumu līmenis, secināts SEB bankas veiktajā aptaujā.

Atšķirīga darba dzīve

Relatīvi īsa darba dzīve Eiropā paredzama itāļiem – nedaudz zem 31 gada, liecina Eurostat dati. Bulgārijā un Grieķijā darba gaitas var izbeigt pēc 32 gadiem. Turcijā paredzamais darba gaitu ilgums ir 28 gadi. Pēc 32,6 darba gadiem pelnītā atpūtā var doties arī Beļģijā, Horvātijā, Ungārijā un Polijā. Atšķirīga situācija ir Ziemeļeiropā, kur paredzamais darba mūžs ir ievērojami ilgāks. Saraksta pirmajā vietā atrodama Islande ar 46,6 gadiem. Arī šveiciešiem paredzams garš darba mūžs – 42,5 gadi. Starp Eiropas Savienības valstīm vissliktākās kārtis izkritušas zviedriem (41,2 gadi), nīderlandiešiem (39,9 gadi), norvēģiem (39,8 gadi), dāņiem (39,2 gadi), britiem (38,6 gadi) un vāciešiem (38 gadi). Baltijas valstis atrodas šī saraksta vidū, Igaunijā nāksies strādāt 37 gadus, Latvijas iedzīvotājiem – 35,2, Lietuvā – 34,8 gadus.

Protams, darba mūža ilguma cipari nav akmenī kalti, un tos raksturo nepārvarama tendence palielināties. Piemēram, Maltā desmit gadu laikā (no 2005. gada līdz 2015. gadam) paredzamais darba mūža ilgums palielinājies par 5,1 gadu, Ungārijā – par 4,2 gadiem. Baltijas valstīs tas audzis par 2,1–3 gadiem. Ņemot vērā, ka, piemēram, Latvijā, joprojām turpinās pensionēšanās vecuma paaugstināšana, arī paredzamais darba mūža ilgums turpinās augt.

Saraksta augšgalā

Jāņem arī vērā darba ikdienas piesātinātība – tas, cik daudz stundu darbinieki strādā. Te jāteic, ka Baltijas valstu iedzīvotāji ir pirmrindnieki. Bagāto valstu klubiņā OECD Latvijas iedzīvotāji ir pirmajā desmitā ar 1903 nostrādātām stundām gadā, uzreiz aiz pirmā desmita seko arī lietuvieši (1860 stundas) un igauņi (1852 stundas), rāda 2015. gada dati. Pat strādīgie japāņi ir tikai otrajā desmitā (1719 stundas).

Vērtējot starptautiski plašā mērogā, pirmajā vietā ierindojas meksikāņi (2246 stundas), tālāk seko Kostarikas iedzīvotāji (2230 stundas).

Savukārt vismazāk stundu darbā pavada strādājošie Vācijā (1371 stunda), Nīderlandē (1419 stundas), Norvēģijā (1424 stundas) un Dānijā (1457 stundas). Jāpiebilst, ka Dānijā un Nīderlandē ir populāri strādāt nepilnu darba dienu. Savukārt Zviedrijā vairāki uzņēmumi un iestādes eksperimentē ar sešu stundu darba dienu, kaut viedokļi par tās efektivitāti nav viennozīmīgi, ir grūtības sabalansēt ieguvumus darbiniekiem ar izmaksām.

Produktivitāte un efektivitāte – tas jau ir cits jautājums. Vēl cits jautājums ir visu līmeņu darbinieku izdegšanas sindroms, par kuru kopš ekonomiskās krīzes gadiem arvien vairāk runā, jo izdegšanas sindroms apdraud arī ļoti labi atalgotus darbiniekus, kas strādā augstos amatos.

Nevar nepieminēt, ka Latvijā būtisks izaicinājums ir veselības aprūpes sistēma, kas šobrīd atrodas ļoti nelāgā situācijā. Mūsu valsts tai tērē tikai 3,7% no iekšzemes kopprodukta (Pasaules Bankas 2014. gada dati), Igaunijā – 5%, Lietuvā – 4,4%, Vācijā – 8,7%. Izaicinājums ir visaptverošs veselības aprūpes sistēmas audits, lai varētu pārliecināties par tās efektivitāti.