Ir pienācis laiks būt drosmīgai!

Kuldīgā viņa izveidojusi savu uzņēmumu SIA Drukart un darbnīcu iekārtojusi Kuldīgas Biznesa inkubatora telpās. Nelda piedāvā augstspiedes un sietspiedes drukas pakalpojumus biznesa un privātiem klientiem. Tas ir viņas roku darbs – kartītes, pastkartes, ielūgumi, apsveikumi, vizītkartes, klades, birkas, iepakojumi, bukleti un citi mārketinga materiāli, auduma tašas un citas tekstillietas, piedāvājot arī mākslas darbu un plakātu drukāšanas pakalpojumus. Tiekoties darbnīcā, Nelda apsējusi savu meistares priekšautu, ko rotā mākslinieciskajā procesā radušies krāsu plankumiņi. Nelda smaida: "Priekšauts ir svarīga lieta, tā ir kā mana radošā biogrāfija. Re, tur stāv pakārts mans Anglijas priekšauts, jau ļoti novalkāts. Toties šim, Latvijas priekšautam, ir divas ērtas kabatas, kur salikt darba procesam nepieciešamo."

Ir jādara pašai!

Nelda Blūma iepazīstina ar saviem un viņas draugu darbiņiem, kas priecīgā kolāžā izkārtoti pie sienas: "Te ir mani darbi no Anglijas laikiem, manas Somijas draudzenes darbi. Dažādas grafikas – sietspiede, augstspiede, linoleja griezuma te gan nav. Bet šie ir sietspiedes sieti, ar kuriem drukā attēlus." Ar atbilstošām krāsām sietspiede var tikt izpildīta uz dažādiem materiāliem. Nelda rāda vienu no pastkartēm, ko izveidojusi nupat ziemā. Viņa skaidro procesu: "Sietu iestiprina eņģēs, uz tā uzliek krāsu, un, ar rākeli krāsu velkot tam pāri, zīmējums nodrukājas." Viņa ķeras pie darba, atzīstot, ka vietas darbnīcā nav daudz, taču šīs esot pagaidu telpas. "Esmu procesā. Piedaloties Lauku atbalsta dienesta projektā, pašlaik pārbūvēju vecu saimniecības ēku. Tā būs mana sietspiedes darbnīca. Marta beigās vajadzētu visam būt gatavam. Tad pašreizējos 12 kvadrātmetrus ar slīpajiem griestiem nomainīšu pret 45 kvadrātmetriem," gandarījumu par iespējām pauž darbnīcas saimniece, viņa turpina: "Mans mērķis ir radīt iespējas cilvēkiem Kurzemes reģionā, kuri vēlas nodarboties ar spietspiedes druku. Viņi varēs nākt pie manis mācīties, strādāt, jo citādi šajā reģionā iespēju izmantot spietspiedes iekārtas faktiski nav. Tādas ir tikai Rīgā un vēl Liepājas Mākslas un mūzikas vidusskolā – tur ir ļoti skaista darbnīca ar profesionālajām iekārtām, bet pie tām piekļūst tikai studenti. Tā kā man pašai gribas ar to nodarboties, sapratu, ka neviens cits šīs iespējas neradīs. Ir jādara pašai!"

Ar sietspiedes druku Nelda Blūma nodarbojās Anglijas augstskolā, kur bija šī aroda darbnīcas tehniķe. Atgriežoties Latvijā, viņa nolēmusi: "Pienācis laiks būt drosmīgai un izveidot savu uzņēmumu. Atnācu uz Kuldīgas Biznesa inkubatoru, un tas izdevās. Sapratu, ka tā ir izdarāma lieta, un, ja dara, viss notiek."

Pārbaudīt savus spēkus

Nelda ir kuldīdzniece – te pabeigusi vidusskolu un devusies uz Angliju, uz Lūtonu mācīties fotografēšanu. "Mani īsti neuzrunāja iespējas, mācoties Latvijas Mākslas akadēmijā. Gribējās pārbaudīt savus spēkus, tāpēc devos uz Angliju – angļu valoda kā svešvaloda man ir visspēcīgākā. Ģimene atbalstīja. Man ļoti paveicās, un septiņus gadus tur arī nodzīvoju," stāsta Nelda. Savulaik Kuldīgā viņa pabeigusi Bērnu mākslas skolu un pēc vidusskolas tomēr nolēmusi atgriezties radošā pasaulē. Par sietspiedi Latvijā toreiz vispār neko nav zinājusi. 

"Izvēlējos mācīties fotografēšanu. Bedfordšīras Universitātē bija ļoti daudz studentu no Austrumeiropas. Augstskola sevi aktīvi popularizēja ar iespēju iegūt mācību kredītu, līdz ar to studentam jānodrošina sev tikai dzīvošanas izdevumi, un meklēja ne tikai britu studentus. Es ar šīs augstskolas pārstāvjiem iepazinos Latvijā izstādē Skola 2006. Nolēmu, ka vēlos pamēģināt padzīvot ārzemēs – to nenožēloju nevienu brīdi," atzīst Nelda. Pirmajā kursā fotogrāfijas studentiem bijis īss sietspiedes drukas kurss, lai parādītu, kādas ir iespējas. Nelda atceras: "Man gluži vai kosmoss pavērās. Tas bija pasakaini! Sapratu, ka fotografēšana man nespēj sniegt to prieku, ko sietspiede, un turpmākos gadus es tikai izpildīju savus fotografēšanas uzdevumus, bet, tiklīdz bija brīvais temats, tā ķēros klāt sietspiedei. Trešajā kursā man bija brīnišķīgs pasniedzējs."

Pēc augstskolas absolvēšanas 2010. gadā viņa atbraukusi atpakaļ uz Latviju, te pavadījusi vasaras brīvlaiku un atkal atgriezusies Anglijā, strādājusi bārā, lai nopelnītu sev iztiku. "Latvijā cilvēkiem par sietspiedi neko nepratu pastāstīt, jo visi termini man bija zināmi tikai angļu valodā. Piemēram, kā sauc rākeli? Par šo amatu bija jāiemācās runāt latviski. Taču Latvijā ir arī citāda sietspiedes kultūra nekā Anglijā. Te tā vairāk zināma tekstila apdrukāšanai, Anglijā – papīram, uz kura drukā mākslu. Anglijā ir daudz vairāk grafisko studiju, kur var samaksāt mēneša maksu, iet un darboties. Tur ir daudz mākslas skolu, kur māca sietspiedi – tā ir atpazīstamāka un pieejamāka."

Darbu bārā Neldai bijis viegli apvienot ar mācībām – tas bijis tikai nedēļas nogalēs. "Bārs nebija nekāds spožais, tāpat arī atalgojums, bet bāra īpašnieks vasarās ļāva man braukt uz mājām un atgriezties atkal rudenī. Tur nostrādāju ilgus gadus bez jebkādiem incidentiem un pārpratumiem. Man uzticējās arvien vairāk, un beigās tika uzticētas arī bāra atslēgas. Kad vajadzēja, vienmēr bija iespējas dabūt brīvu. Ziemassvētkos, kad neviens negribēja strādāt, es nebraucu mājās, bet paliku darbā. Vai nebija skumji Ziemassvētkos? Nē, tas mani maz satrauca," atzīst Nelda. Mācību laikā Anglijā viņa dzīvojusi kopmītnēs, pēc augstskolas beigšanas – pie draugiem un tad ievākusies četru guļamistabu mājā, kur katrs īrnieks apmaksā savu īres maksas daļu. "Man nebija jāuztraucas, ja kāds no īrniekiem izvācās, mājas īpašnieki bija atbildīgi par to, lai sameklētu jaunu īrnieku. Māja bija ļoti jauka – balta, plaša, ar lielu dārzu. Visi, kas tur dzīvoja, bija profesionāļi, kam nebija aktuālas studentiem raksturīgās skaļās ballītes," stāsta Nelda. Pēc augstskolas beigšanas Anglijā viņa nodzīvojusi vēl četrus gadus, Latvijā pavisam atgriezusies 2014. gadā.  

Pieņemt citu vājības

Taujāta par studiju laika ieguvumiem, Nelda atzīst: "Es pieaugu, sapratu, kas esmu par cilvēku, ko vēlos un kādas ir manas vērtības. To, kā man ir svarīgi izturēties pret draugiem, apkārtējiem, pret dabu. Atziņas? Esot ārzemēs, nolēmu nepārmest kā citi mani biedri britiem britu vājības, bet pieņemt to, kādi viņi ir. Pieņemt dažādas kultūras, mentalitātes, pieredzes. Sākumā tas ir izaicinoši: tu aizbrauc no savas mazpilsētas uz vietu, kur satiekas cilvēki no dažādiem kontinentiem, kā nu kurš audzināts. Vai nu tu norobežojies, vai iemācies pieņemt."

Šai mūsu sarunas brīdī darbnīcā cēlā gaitā ienāk Neldas asistente, kurai šeit atrasties īsti nepatīk. Mēs iepazīstamies – tā ir sunīte Roro, pieklājīgi atturīga, savulaik no patversmes ņemts sīciņš suņabērns. Izrādās, Roro Neldu pavada viņas ikdienas gaitās, taču darbnīcā sunei esot garlaicīgi, kamēr Nelda strādā, četrkājainā asistente atpūšas gaitenī pie loga. Reiz gan sastrādājusi savus "mākslas darbus". Nelda izlikusi gaitenī uz grīdas žāvēties drukas darbus, un Roro ar visām četrām tiem izveidojusi savu "sietspiedi". Kad Nelda sākusi skaļi rāties, bailēs Roro turklāt uz tiem arī apsēdusies... 

Anglijā Nelda mainījusi attieksmi arī pret dabu un tās resursiem. "Šeit skolā ļoti maz runāja par klimata pārmaiņām, dabas saudzēšanu. Bet tolaik, 2007. gadā, Anglijā uz ielām jau bija atkritumu šķirošanas konteineri. Izmest plastmasas pudeli speciālā konteinerā bija pašsaprotami, diemžēl pie mums tas nav pašsaprotami joprojām," saka Nelda un turpina par atgriešanos Latvijā un arī Roro: "Bērnībā man bija izteikta alerģija pret dzīvnieku spalvu, kaut arī brīžiem suni gribējās. Pieaugu un mājdzīvnieku vairs negribēju, bet tad iepazinos ar savu vīru. Viņa vecākiem bija divi suņi, tad sapratu – cik tas ir burvīgi! Un ka man vajag savu suni! Pēc atgriešanās Latvijā iestājos kustībā, kas strādā, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību skolās Iespējamā misija – nolēmu izaicināt sevi, pārbaudīt savas spējas. Un sev apsolīju, ka suns būs mana balva pēc tam, kad pabeigšu darbu skolā." Liepājas dzīvnieku patversmes vadītājai Nelda teikusi, ka nolūko viņai maza izmēra suni, kas nav taksis. Roro – divus mēnešus veca – tika atrasta atstāta rokassomā pie daudzdzīvokļu mājām. Esot bijusi tik liela kā Neldas keda... Tā darbnīcas saimniece tikusi pie "asistentes", bet par darba pieredzi skolā teic: "Pieņēmu, ka nākamajam potenciālajam darba devējam, paskatoties manu CV, mana Anglijas izglītība un sietspiede neko daudz neizteiks, bet darbs skolā tiks novērtēts. Arī šajā darbā daudz jauna iemācījos – tā ir līderība un pedagoģija kā divi vienā. Vadīt sevi, vadīt citus, izvirzīt mērķus, uz tiem iet un tos sasniegt. Bet, strādājot skolā, sapratu, ka darbs ar bērniem mani neuzrunā, es tikai atdodu enerģiju, bet gandarījumu nesaņemu. Tad iestājos Kuldīgas Biznesa inkubatorā, mācījos, kā virzīt uzņēmējdarbību, un nodibināju savu uzņēmumu. Sākums bija lēnāks, bet tagad apgrozījums aug, attīstība notiek."

Ar dzīvesbiedru Nelda ir pazīstama kopš skolas laikiem, taču draudzība sākusies krietni vēlāk. Reiz satikušies, kad Nelda Kuldīgā bijusi vasaras brīvlaikā, taču viņa atkal devusies uz Angliju, bet Reinis – pārgājienā pa Dienvidameriku, kur pavadījis trīsarpus gadu. Aizbraucis tāpat vien, pabūt ar sevi, iepazīt tautas un kultūras. Atkalsatikšanās notika pēc tam, kad reģionālajā presē tika publicēts raksts par Neldas kā grafikas dizaineres darbiem un izstādi kopā ar citām grafiķēm. "Sākām sarakstīties, satikāmies un tā jau septīto gadu esam kopā. Jā, mums ir laba pasaules pieredze. Tas ir palīdzējis mums pašiem – pirmkārt jau pieaugt. Tās dažādās pieredzes palīdz arī vieglāk pielāgoties otram," atzīst Nelda un piebilst: "Jūtu, ka britu kultūra man ir ļoti tuva, Reinim savukārt tuvākas Dienvidamerikas kultūras. Reizēm tur ir tā atšķirība. Bet sadzīvē tas nekā neizpaužas, tie ir tikai tādi mazi un ātri dziestoši atšķirību mirkļi sarunas vidū." Kāpēc Nelda nav izvēlējusies palikt starp britiem? "Es nevarēju iztēloties mūs abus tur, Anglijā. Bija sajūta, ka jāatgriežas, un nenožēloju. Ja es pirms tam būtu satikusi angli un izveidojušās attiecības, droši vien Anglijā arī dzīvotu, bet, tā kā vēlējos būt kopā ar latvieti, bija sajūta, ka jādzīvo Latvijā. Tas jau ir forši – divi latvieši Latvijā."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Ir pienācis laiks būt drosmīgai! saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.