Ja būs labi, tad redzēs, kā būs

Pestīšanas armijas telpās satieku Māri Punculi, kurš ir bezpajumtnieks, Latvijā atgriezies no neskaitāmām Eiropas zemēm šī gada rudenī. Mārim esot redzes problēmas, bez brillēm neredzot neko. Viņš var veikt savas līdz šim ierastās krāsotāja un špaktelēja iemaņas, bet nu jau Rīgā esot atradis darbu. Nav tā, ka Latvijā viņam nebūtu radu. Ir tēvs, ir brālis. Vismaz Māris vaļsirdīgi atzīst: "Es kādreiz slikti darīju. Dažādi bija. Mamma pirms nāves man piedeva." Bet brālis? Māris nestāsta. Pieraksts viņam ir, dokumenti nav nozagti un Māris saka: "Prāga ir bezpajumtniekiem labvēlīgākā pilsēta."

Prāga patīk

"Ir labi tur, kur mūsu nav. Kaut kas velk tomēr atpakaļ uz Latviju," saka Māris, kurš savu valsti pametis apmēram pirms 10 gadiem - ekonomiskās krīzes laikā kā konditorejas specialitātes pārstāvis ar nepabeigtu profesionālo izglītību, pēc tam būvstrādnieks. Viņš uzskata: "Ja darbā vari sevi pierādīt, tevi novērtē." Latvijā darījis visādus darbus, līdz izlēmis: "Gribēju vienkārši pamēģināt, kā tas ir, izbraukt svešumā." Māris devies uz Angliju, kā pats saka - "caur firmu." "Biju koka palešu šķirotājs. Kad sāku strādāt, bija tā – vecie strādnieki, rupji sakot, luni dzina – turpat daba vietā alkoholu lietoja. Latvieši. Tur tikai vieni latvieši bija, angļu valodu nevajadzēja. Kontingents bija savākts... Pēdējie Latgales dzērāji un narkomāni – kā nāk sestdienas vakars, tā sākas narkotiku lietošana," stāsta Māris. Pats apgalvo, ka narkotikas nekad nav lietojis, bet, attiecībā uz alkoholu – svētais arī neesot. "Svētais neesmu, bet darbam netraucē," par saviem paradumiem klāsta Māris, viņš piebilst: "Vakaram tonusam kokteili varu paņemt, ar to pietiek." Strādājuši no septiņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā, paletes bijušas arī tādas, ko divi vīrieši knapi varējuši pacelt. Naudas pieticis, taču Anglija esot dārga zeme. "Es maz ēdu," tā Māris.

Viņam apnicis dzīvot starp dzērājiem un narkomāniem, kājām izgājis uz autostrādi un esot palaimējies nobalsot. Bet Anglija neesot pirmā valsts, kur Māris aizceļojis – viņš bijis arī Čehijā, Vācijā, Polijā. "Iepazinos ar cilvēku, kurš uzaicināja braukt uz Čehiju, tur esot ideāli apstākļi strādāšanai, dzīvošanai. Darbs kaulus arī nelauž. Tikai neko nevar ietaupīt," stāsta Māris. Anglijā viņam esot izdevies ietaupīt. "Ja nebūtu tur bijuši narkomāni un dzērāji, es būtu palicis. Man nepatika, ka piedzeras un meklē piedzīvojumus," tā Māris. Viņš dzirdējis arī par tiem latviešiem, kuri, iespējams, šī iemesla dēļ atpakaļ Latvijā atgriežas zārkā.

Čehijā gan šīs zemes iespēju aicinātājs pazudis. "Paliku, kā ir," tā Māris. Ar angļu valodu Mārim – ne visai, savukārt krievu valodu šajā zemē lietojot nelabprāt. "Uzzināju, kur Čehijā atrodas Pestīšanas armija un tur lūdzu palīdzību. Pa naktīm dzīvoju Pestīšanas armijas patversmē. Tā kā darba nebija, sameklēju lielas somas, gāju uz zilajiem konteineriem un lasīju papīru – pēc tam to papīru vedu nodot, lai būtu nauda, ko samaksāt patversmei, kas, pārrēķinot uz eiro, ir 1,2 eiro pa nakti. Kas man patīk – Čehijā, ja tev nav nekā, badu nenomirsi. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Maizīti, ko šodien pirkuši, otrā dienā neēd – viņi to maisiņā smuki noliek pie miskastēm. Man vairākas reizes nāca pretī tantiņa, kura burciņā nesa silu zupu," stāsta Māris un piebilst –
Prāga viņam patīk visvairāk.

Tā ir vergošana

Māris ir pabijis arī Vācijā. "Portālā draugiem.lv bija sludinājums: darbs Vācijā. Par ceļu nav jāmaksā. Nopelnīt var līdz 1600 eiro. Viegls darbs. Kompānija salasījāmies un aizbraucām. Tikai sanāca tā, ka nemaksā par stundām. Bija jāķer dzīvas vistas un jākrāmē konteineros, tad fūrēs. Kad fūri pielādē, pilnu ar vistām, tad vari saņemt 10 eiro. Fūrē ietilpst ļoti daudz vistu," stāsta Māris un atzīst, ka krāpniecisku firmu, kuras vervē strādniekus, joprojām ir daudz: "Uz Vāciju meklē lētticīgus cilvēkus un ved uz turieni. Parunājos ar cilvēkiem, kas tur dzīvo. Ja Krievijas pilsoņiem vajag vīzu, tad viņi uz turieni ir dabūti bez jebkādām vīzām pa apkārtceļiem. Tas tikai pusotru, divus gadus atpakaļ. Tie ir latvieši un krievi no Krievijas, kurus ved iekšā. Vēl cilvēkus no Ukrainas." Tie neesot nodzērušies ļaudis, tikai tādi, kuri meklējot labākus apstākļus. "Tur bija arī ģimenes, kuras tā arī dzīvo arī 15 gadus," saka Māris. Kā viņš pats vērtē tādu dzīvi? "Tā ir vergošana. Kad maksā nevis par stundām, bet par fūrēm. Par vienu fūri 10 eiro, mīnus nodoklis un par vienu vistu fūri esi nopelnījis astoņi eiro. Bet ir cilvēki, kuri ar to samierinās un strādā," tā Maris. Viņš ar to nav varējis samierināties.

Bijis arī Polijā: "Pats uz savu galvu aizbraucu, strādāju celtniecībā. Nu, var teikt, tādu akmens laikmetu vēl nebiju piedzīvojis. Sākumā bija dēļi no grīdas jāizņem ārā. Iedeva mazo kaltu un mazo āmuru. Un ar to bija jāizņem no sienas augšas veco kanalizācijas trubu. Deva brokastis, deva pusdienas, vēl plus 150 zlotus. Polijā tā ir ļoti laba samaksa par dienu."

Jāmēģina Latvijā

Tagad Māris ir atgriezies no Prāgas. Septembrī. "Ja Prāgā nepārzini perfekti čehu valodu, tad klājas grūti," saka Maris. Viņš Latvijā atgriezies ar domu: "Cik tad ilgi var mētāties pa pasauli, ir jāmēģina tepat, Latvijā. Jāatrod darbs," saka Māris. Mobilais telefons viņam ir. Kāds ir plāns A? "Palikt tepat, Latvijā, atrast pieņemamu darbu, strādāt. Istabu vai dzīvokli noīrēt un dzīvot. Laukos esmu dzīvojis – tas laiks ir pagājis. Laukos vispār nav, ko darīt, tur darba nav. Man galvenais - darbu atrast," tā Māris. Viņam esot paveicies, darbu atradis caur pazīšanos – būšot tas, kurš kādreiz skaitījies sētnieks.

Par veselību Māris nesūdzas: "Turos." Pīpēšanu arī grib apmest, reiz jau to izdarījis ar dabas zālīšu tablešu palīdzību. Taujāju – ja reiz daudz brīvā laika, vai bijis uz Staro Rīga? Nē. Vasarā viņam makšķerēt patīk. Bet tikai vasarā. Un kā dienas paiet? "Nakšņoju Sarkanā Krusta patversmē. Esmu pārcelts no pirmā stāva uz trešo stāvu – kā pie cilvēkiem, ar visu gultas veļu, bet vakariņas tagad gan vairs nepienākas. Trešo stāvu nebaro. Pusdienas paēdu un – līdz nākamajai dienai," stāsta Māris un neslēpj – šī kontingenta piederību varot noteikt pēc tetovējumiem. Māris atzīst - savulaik rakstura ziņā esot bijis tāds miera mika, tagad gan sanākot ātrāk aizsvilties: "Varbūt gadi iet uz priekšu, tāpēc."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Ja būs labi, tad redzēs, kā būs saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.