Jāizvēlas starp svaigu gaisu un attīstību

Lai viņi tās fermas būvē savā zemē. Re, kādi skandāli Liepājās tagad ar tām dāņu cūkām. Kas būtu, ja būvētu latvieši? Es arī protestētu," saka Jevdokija Ivanova, un tā domā arī citi vietējie. Jevdokija savulaik strādājusi govju fermā turpat līdzās savai mājai. Tagad gan no kolhozu laiku godības palikuši tikai grausti, un tādu objektu pagastā nav mazums. Nav gatavi maksāt Mežārēs galvenokārt nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, taču tās lielākoties ir piemājas vai nelielas zemnieku saimniecības. Vietējo galvenais rūpals ir piensaimniecība un liellopu audzēšana. Lielākais darba devējs te ir vietējā pašvaldība, skola, pāris viekalu un kāds gateris. Vai nomaļajam Jēkabpils rajona pagastam nav vajadzīgs uzņēmums, kurš kompleksa izbūvē gatavs ieguldīt 15 miljonus latu, dotu darbu vismaz desmit cilvēkiem un papildinātu pagasta kasi ar nodokļu maksājumiem? Mežāres pagasta padomes priekšsēdētāja Kornēlija Brūniņa atzīst, ka, protams, šāds ražošanas uzņēmums veicinātu pagasta attīstību. Taču vai vietējai infrastruktūrai un apkārtējai videi komplekss ar astoņām būvēm un vietām 15 tūkstošiem nobarojamo cūku nebūs par smagu? Izvērtējot visus par un pret, mežārieši secinājuši, ka zaudējumu būs vairāk nekā ieguvumu. Viņuprāt dāņu kompānijas CMC Ozoli projekta cena būs regulāra cūku mēslu smaka, ar smago tehniku izbraukāti vietējie pagasta ceļi un piesārņota apkārtējā vide. Un to vietējie nav gatavi maksāt. Jautāta, vai vietējo pretestības pamatā ir ārzemju uzņēmuma ienākšanas pagastā, CMC Ozoli projekta pārstāve Eva Brante–Nellemane norāda, ka uzņēmumam jau pašlaik pieder gandrīz tūkstoš hektāru lauksaimniecības zemju Mežāres pagastā. Uzņēmums nodarbojas ar graudkopību.Negrib kļūt par izgāztuvi Stādaudzētavas Mežarasas saimnieks Guntis Ozoliņš, kura saimniecību ieskauj dāņu apsaimniekotās zemes, atzīst, ka pretenziju pret ārzemju kaimiņu nav. "Ja mūsu zemnieki nespēj iegādāties tādas zemes platības un apstrādāt tās, jāpriecājas, ka ir kāds, kas to spēj. Cik gan daudz Latvijā vispār pieder latviešiem un cik cittautiešiem? Bet vai tam ir kāda nozīme? Un cik daudz latviešu devušies peļņā vai izvērš biznesu ārzemēs? Galvenas, lai vietējiem būtu darbs," norāda jaunais vīrietis. Tomēr Mežarasu saimnieks arī ir viens no tiem, kurš izteicis protestu pret cūku kompleksa būvniecību. Viņu satrauc nenovēršamā mēslu smaka, kā arī iespējamā vircas ieplūšana upītē. Ja dāņi piekristu mēslus pārstrādāt substrātā un tad izvest uz lauka, smakas problēmas būtu novērstas, un iebildumu nebūtu. G.Ozoliņš gan stāsta, ka patiesībā cūku komplekss jau vēl nav nekas. Šajā pagastā tiek veidots Vidusdaugavas reģionālais atkritumu apsaimniekošanas poligons. Tas nozīmē, ka pēc vairāku desmitu mazo atkritumu izgāztuvju slēgšanas uz šejieni vedīs atkritumus no vismaz trijiem rajoniem. "Vēl tikai pietrūkst kādas radioaktīvo atkritumu glabātavas, un tad vispār pagasts kļūs par vienu lielu izgāztuvi un iedzīvotājiem gals klāt," skumji nosaka G. Ozoliņš. Jautāti, vai pašreiz dāņu lauksaimnieku izmantotie mākslīgie minerālmēsli videi nenodara lielāku kaitējumu, mežārieši rausta plecus. Tikai piebilst, ka šā iemesla dēļ lauku malās nokalst koki, upē vēži nedzīvo un zivis neķeras. Vitālijs Detlevkins no Ērgļu mājām gan smej, ka jāmāk zivis ķert. "Laukiem dabiskais mēslojums būs labāks. Esmu cūku fermas redzējis Eiropā. Tām taču ir lielas mēslu krātuves, un ne jau katru dienu tos mēslus izvedīs. Nu pasmirdēs, bet vietējiem vismaz būs darbs. Te jau nekā cita nav. Iepriekš strādāju Rīgā, bet darba nav, atgriezos laukos. Pats labprāt sēstos kādā traktorā un apstrādātu laukus, būtu darbs tepat pie mājām."Noraida pārmetumus K.Brūniņa norāda, ka iedzīvotāju protesti balstīti arī uz iepriekšējo pieredzi par to, kā dāņu uzņēmums pagastā darbojies līdz šim. Vietējie stāsta, ka lauka malā vairākas dienas stāvot kaudze ar minerālmēsliem, bet kad tos izved, paliek melna zeme. Kontrolējošās institūcijas gan šos pārkāpumus nav fiksējušas. Vien iedzīvotāji rakstījuši sūdzības pašam uzņēmumam, kā arī norādījuši uz to vietējā pašvaldībā. Iespējams, tieši kūtrā sadarbība ar vides aizsardzības dienestiem un nevēlēšanās regulāri uzklausīt iedzīvotāju sūdzības ir viens no iemesliem, kāpēc pašvaldība nevēlas uzņemties sargsuņa funkcijas saistībā ar šā uzņēmuma darbību pagastā. Pašvaldībai piedāvāts noslēgt līgumu gan par izbraukāto ceļu labošanu, gan saskaņot mēslu izvešanas grafiku. Taču K.Brūniņas norāda, ka pašvaldībai nav resursu, lai kontrolētu šos procesus, un nav arī pārliecības, ka visi nosacījumi tiks ievēroti. K.Brūniņa noraida to, ka iebildumi ir tieši pret dāņu saimniekošanu pagastā. Taču tajā pašā laikā norāda, ka meklējot informāciju par dāņu lauksaimniecības uzņēmumiem Latvijā, uzdūrusies tikai negatīvai informācijai. Savukārt E.Brante–Nellemane aizrāda, ka pretestība pret dāņu cūkaudzētājiem jau sāk pārvērsties diskriminējošā fobijā. "Tas ir mīts, ka dāņu uzņēmēji Latvijā attīsta saimniekošanu, jo te ir nepilnīga likumdošana un var cūkoties. Latvijas likumdošana ir ļoti nopietna un būtiski neatšķiras no ES likumdošanas vides jomā. Dāņu cūkas nesmird vairāk par latviešu cūkām, un dāņi Latvijā strādā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā latviešu uzņēmēji. Arī satraukums, ka mēslus neizvedīs katru dienu un viss pagasts cauru gadu smirdēs, ir mīts. Plānots izbūvēt apjomīgas krātuves un izvest mēslus tikai apmēram 25 dienas gadā. Vairāk nekā pusi mēslu līdz izkliedes laukiem plānots nogādāt pa cauruļvadiem. Izmantojot modernās tehnoloģijas, izvestos mēslus uzreiz var iestrādāt augsnē. Arī tas mazina smakas izplatību. Taču radusies pārliecība, ka izpratnes par modernām saimniekošanas metodēm vietējiem praktiski nav. Iebildumi balstīti tikai uz emocijām, stāsta E.Brante–Nellemane.Smird arī latviešu cūkas Salīdzināt, kuras cūkas smird vairāk, Dienai pārliecinātie neizdevās, jo Jēkabpils rajonā šajā nozarē lielos apjomos saimnieko tikai latvieši. Un jāatzīts, ka latviešu cūku ferma pati par sevi nesmird, tāpat kā noteikti arī dāņu. Taču, braucot garām laukiem, kur mēslus izkliedē cūku kompleksa Miķelāni traktori, deguns nepatikā jāsarauc. "No smakas vēl neviens nav nomiris, bet, kad mūsu mājas virzienā iegriežas vējš, ir nepatīkami. Tomēr neviens apkārtējo māju iedzīvotājs tāpēc no šejienes nav aizmucis," norāda Vējiņu māju saimniece Irina, kura dzīvo tikai dažu simtu metru attālumā no liela cūkkopības kompleksa Jēkabpils rajona Biržos.