Jaunajai ģimenei šī nebija mērķtiecīgi plānota reemigrācija. Elīna atzīst – patiesībā ģimenes māju plānojuši celt Īrijā, bet apstākļi un notikumu gaita virzījusies tā, ka Smiltenē sākotnēji celtā vasaras atpūtas mājiņa absolūti aizaugušā pilsētas nomalē pakāpeniski izaugusi par fundamentālu būvi un arī abi ar vīru secinājuši, ka Latvijas vide ir tā, kurā viņi grib redzēt izaugam bērnus. Un reizēm cilvēku likteņi veidojas tā, ka nepatīkamu pieredzi dzīve atalgo ar turpmāk laimīgām sajūtām.
Viss ir iespējams
Pabeigusi Smiltenes vidusskolu, Elīna iestājās Vidzemes augstskolā. Tūrisma vadības studijas gan viņa nepabeidza, devās uz Rīgu, kur gadu nostrādāja par viesmīli kādā Vecrīgas kokteiļbārā. "Man palika tieši 21 gads, kad radās iespēja aizbraukt paciemoties uz Īriju. Nopirku vienvirziena biļeti. Ciemošanās stāsts gan izvērtās citādi, nekā bija iecerēts. Tas vairs nebija labs stāsts," šī dzīves posma nepatīkamo pusi Elīna tagad izvēlas noklusēt. Tomēr tas bijis iemesls 2004. gadā nokļūt Īrijā un meklēt darbu šīs valsts pilsētā Portlišā, kas atrodas aptuveni stundas braucienā no Dublinas. Rakstot CV, Elīna norādījusi, ka Rīgā strādājusi par viesmīli kokteiļbārā un Portlišā viņai arī piedāvāja kādā naktsklubā strādāt par kokteiļu bārmeni. "Nemaz nepratu gatavot kokteiļus! Bet visu var iemācīties. Kolēģis – īru puisis - visu ierādīja. Parādīja, kā Guinness pareizi jālej, kas nemaz nav vienkārši, tā ir vesela zinātne," stāsta Elīna. Strādājusi bez brīvdienām - gan kokteiļbārā, gan uzkopjot viesnīcas numuriņus. Elīna atceras savu darba režīmu: "Dienas laikā bija jāiztīra 14 istabiņas. Man patīk visu izdarīt perfekti, noslaucīt katru puteklīti, bet katras istabiņas uzkopšanai tika atvēlēta tikai pusstunda! Tas nebija reāli! Mocījos, tad uzteicu šo darbu un pārgāju uz pilnu slodzi kokteiļbārā četrzvaigžņu viesnīcā, kur nostrādāju divus gadus." Tāpat kā citi viesstrādnieki, Elīna dzīvojusi viesnīcas darbiniekiem paredzētajās mājiņās, kur katram iedalīta sava istabiņa. Jaunībā viss bija iespējams – tā par adaptēšanos kopmītnes apstākļos tagad saka Elīna. Galu galā – kaut arī sūdzējusies par mūžīgo vēju un lietu - viņa spējusi adaptēties arī Īrijas klimatiskajos apstākļos.
Elīna atklāj savu darba pieredzi: "Pēc aiziešanas no viesnīcas gadu apguvu datorapmācības un gāju vietējā laikraksta Leinster Express indeksācijas kursos. Tajos no visiem iepriekš izdotajiem laikrakstiem, kas iznāca reizi nedēļā, bija jāizraksta visi cilvēku uzvārdi, vārdi, datumi, nosaukumi, viss notikušais avīzes datubāzes izveidei. Datorapmācībā visus eksāmenus nokārtoju ar izcilību. Tad šo kursu noslēgumā bija jāiziet prakse. Veiksmīgas darba intervijas rezultātā izgāju praksi Akmens centrā (Portloaise Stone Centre Ltd.), tur biju biroja administratore. Izveidojās ļoti labas attiecības ar īpašniekiem, kuri - praksei beidzoties - piedāvāja pilnas slodzes darbu. Šis uzņēmums piedāvāja visa veida akmens izstrādājumus no granīta, marmora un kvarca - virsmas virtuves letēm, flīzes, granīta un smilšakmens izstrādājumus, ko izmanto celtniecībā, kā arī pieminekļus. Tur nostrādāju vairāk kā gadu un tad šī uzņēmuma īpašnieka labs draugs – advokāts - mūsu pilsētā vēra vaļā advokātu biroju un piedāvāja man strādāt pie viņa. Darba intervijas man nebija, jaunais priekšnieks atbrauca un pateica, ka jaunajā darbā jāierodas nākamajā pirmdienā deviņos. Sāku strādāt advokātu birojā par juridisko sekretāri, kur nostrādāju vairākus gadus. Tas bija diezgan liels pārbaudījums. Sākumā juridiskā angļu valoda bija izaicinājums, bet es tiku ar visu galā. Nostrādāju šajā birojā vairākus gadus. Tas bija ļoti atbildīgs darbs. Paralēli tam tulkoju arī tiesās. Kad sākās krīze, viss sāka iet uz grunti un aizgāju no šī darba. Izgāju vairākus gleznošanas kursus un viena gada pilna laika studijas biznesa administrācijā, saņēmu sertifikātu ar izcilību."
Viss paveiktais, esot kopā
Portlišā Elīnai bija gana daudz draugu, pārsvarā īri. Arī Elīnas brālis tolaik dzīvoja Īrijā. "Ja viņš pārsvarā draudzējas ar latviešiem Īrijā, tad es vairāk uzturēju kontaktus ar īriem. Viesnīcas bārā strādāju kopā ar puisi, kuram Edvards bija draugs – tā arī mēs iepazināmies," stāsta Elīna. Abi bijuši tikai draugi diezgan ilgu laiku. Edvards gan apgalvojot, ka Elīnā ieskatījies uzreiz un zinājis, ka viņi apprecēsies.
Elīna atceras, kā uzaicinājusi savus īru draugus uz Latviju un viņi pirmoreiz 2006. gadā ciemojušies Smiltenē: "Mammai bija 50 gadu jubileja un mēs ar brāli nolēmām uztaisīt pārsteigumu. Atlidojām uz Latviju un ar 50 rozēm rokās piezvanījām pie dzīvokļa durvīm. Mūsu īru draugi Latvijā ielidoja nākamajā dienā, viņus izvadājām pa Rīgu, pa Siguldu, izrādījām Smiltenes apkārtni." "Man patīk Latvija," apliecina Edvards. Elīnas brālis gan joprojām ar savu ģimeni dzīvo Īrijā un uz Latviju atgriezties neplāno. Elīna Īrijā pavadījusi, kā pati saka, trešdaļu no dzīves – 11 gadus. Viņa nebija paredzējusi atgriezties Latvijā. "Dzīvē viss kaut kas neplānots notiek."
Jā, bažas par to, ka vecāki šeit, Latvijā, pamazām noveco, bijušas: "Kad esi prom, saproti, ka gadi iet uz priekšu un ir bail no viena telefona zvana, kas varētu pavēstīt ko sliktu... Līdzīgas izjūtas tagad piedzīvo Edvards, kura vecāki palika Īrijā.”
Oficiāli abi kopā ir kopš 2010. gada. Kad pēc trim gadiem pieteicās Emīlija, 2013. gada decembrī – Elīnas vecāku kāzu jubilejā – jaunais pāris arī sarakstījās. "Man ar Edvardu saskan jau no brīža, kopš iepazināmies. Viņš ir tāds... Cilvēku cilvēks. Ļoti pozitīvs. Es mēdzu reizēm sūdzēties par darbu, Edvards mani vienmēr mierināja, uzmundrināja, jo viņš jebkurai situācijai saskata zelta maliņu," dzīvesbiedra pozitīvās īpašības uzsver Elīna. "Mēs tik daudzus gadus bijām ļoti labi draugi, līdz ar to mūsu attiecības izveidojās dabiski, neko speciāli neplānojot," saka Edvards.
Vecākā meitiņa Emīlija piedzima tēva 30. jubilejā! Abiem vienā dienā ir dzimšanas diena. Ģimenei radās plāns celt savu māju, taču darījums ar zemes pirkšanu izjuka. "Varbūt tieši tā bija jānotiek, lai mēs dzīvotu Latvijā," secina Elīna. Lai meitiņu redzētu arī viņas vecvecāki Latvijā, uz Smilteni ģimene sāka braukt biežāk. Te gan bija jāapmetas divistabu dzīvoklī un tas visiem bija par šauru. "Sakām domāt par mazu vasaras mājiņu Smiltenē. Cenas nekustamā īpašuma tirgū gan bija milzīgas un arī tad vēl būtu jāiegulda papildu līdzekļi. Sākām meklēt zemi un atradām šo – te bija briesmīgi džungļi. Viss aizaudzis ar lazdām, purvains. Pārdevējs bija priecīgs, ka tika vaļā no šī zemes gabala," stāsta Elīna un atzīst, ka vēlreiz paveikt ko līdzīgu, lai izveidotu pievilcīgu vidi mājas būvēšanai, vairs nespētu: "Mēs paši ar cirvi lazdas arī izcirtām. Turklāt vietējie iedzīvotāji šajā vietā gadiem ilgi bija metuši atkritumus. Tomēr Īrijā iegādāties līdzīgu jau sakoptu zemes gabalu tik gleznainā vietā pie ūdeņiem mums būtu nereāli. Lai gan Īrijā savu īpašumu sakopt būtu vienkāršāk, jo to darītu Edvards, bet šeit vīru darbus menedžēju es un tas bija smagi," stāsta Elīna un Edvards norāda: "Savukārt nokārtot būvatļauju Latvijā ir daudz vienkāršāk, nekā Īrijā. Īpašuma dokumentācijas sakārtošanas ceļš Īrijā aizņem daudz vairāk laika un arī arhitekta, inženiera pakalpojumi tur maksā daudz dārgāk." Mājas būvniecībā tika iesaistīts vietējais celtniecības uzņēmums. Šajā procesā jaunais pāris no Īrijas tieši saskārās ar situāciju, kad noalgotā Latvijas uzņēmuma labākie celtnieki ir aizņemti darbos Norvēģijā un uz vietas palikuši ne tie labākie profesionāļi, tāpēc sadarbība ar celtniekiem izvērsusies smaga. Taču skaistā māja ir tapusi! Un darba pie tās Edvardam netrūkst. Apskatot viņa kā namdara darbarīku klāstu un novērtējot kokapstrādes meistara prasmes, nav pamata neticēt tam, ka nākotnē šī vieta būs vēl skaistāka. Edvards šeit, Latvijā, izgājis arī starptautiskos namdaru kursus. Elīna palepojas ar vīra darbu – tas ir spogulis brīnišķīgā koka rāmī. Īsts mākslas darbs! Taču Edvards Īrijā ir studējis mēbeļu dizainu un te, Latvijā, darba viņam netrūkst. "Visu esam paveikuši un izdarījuši tikai esot kopā. Mēs nevaram iedomāties tādu ģimenes modeli, kur viens varētu strādāt citā valstī," saka Edvards un Elīna piebilst: "Pazīstu kādu puisi, kurš Latvijā ir dabūjis tik pat labi atalgotu darbu kā Norvēģijā un atgriežas. Bet atgriežas ģimenes dēļ, lai redzētu kā izaug vismaz jaunākā meita."
Tā notiek tikai Latvijā
Elīna Latvijā ir ne tikai māmiņa, bet arī studente – Smiltenē ir Baltijas starptautiskās akadēmijas filiāle, kur viņa jau trīs gadus studē tulka un tulkotāja specialitātē. Jau Īrijā, izejot kursus, Elīna apguva tulkotāja prasmes tiesas vajadzībām. Papildus arī piestrādāja kā tulks tiesu sistēmā. "Tulkoju no angļu uz latviešu valodu un otrādi. Tolaik Īrijā bija ļoti daudz viesstrādnieku un tiesu darbu arī daudz – par braukšanu alkohola reibumā, braukšanu bez apdrošināšanas. Šie pārkāpumi ātri nonāca tiesā. Man tie bija labi papildus ienākumi. Kļuvu arī par Īrijas tulkotāju asociācijas biedru," stāsta Elīna. Ar tulka darbu viņa saista savu profesionālo nākotni: "Mans sapnis ir iztulkot kādu pavārgrāmatu. Man nav mērķa strādāt, piemēram, Eiropas Parlamentā. Gribētos tulkot ko tādu, kas tiešām patīk." Vēl jaunā sieviete gribētu atsākt gleznot, nodarboties ar dekupāžu, bet, visticamāk, tam pienāks laiks, kad bērni paaugsies. "Man patīk radošas lietas," tā Elīna.
Savukārt Edvards kopā ar vēl diviem Latvijā iegūtiem draugiem Madonā atjaunojuši savulaik nolaistu alus darītavu, kur tagad top nefiltrēts gaišais Baudalus. Kad Smiltenes novads svinēja desmitgades svētkus, Elīna un Edvards pilsētā tirgojuši Baudalu, Elīna ir gandarīta: "Mums ļoti labi veicās! Alu iztirgojām ļoti ātri."
Taujāta, kas ir galvenais atgriešanās Latvijā iemesls, Elīna šo jautājumu pāradresē vīram. Edvards ar atbildi nekavējas: "Iemesli ir vairāki, taču galvenais - bērnu dēļ. Es domāju, ka šeit ir jauka vieta, iespēja veidot labu dzīvesveidu, audzināt bērnus un atrast draugus. Jā, galvenokārt bērnu dēļ, kuriem šeit ir plašākas iespējas."
Vienīgais, kā Latvijā pietrūkst Elīnai, tas ir pozitīvisms cilvēkos un smaidi: "Man dzīvē paveicies ar to, ka visi pazīstamie īri bija pozitīvi, izpalīdzīgi cilvēki, ļoti draudzīgi. Latvijas cilvēkiem tas nav raksturīgi. Atceros – reiz ar visiem trim bērniem Cēsīs iegāju veikalā. Mazie bērni katrs bija savos ratos, bet Emīlija sev paņēma mazos veikala ratiņus. Stāvu rindā pie kases. Vieni rati, kuros ir mazais brālis, man priekšā, aiz manis otri rati ar mazo māsu. Emīlija ar saviem ratiem aizgājusi pēc saldējuma. Aiz manis stāv kundze gados, bet ne ļoti veca. Piebrauc Emīlija ar saviem ratiem un saldējumu un vecā kundze norāda, lai Emīlija nostājas rindā aiz viņas. Es kundzei saku, ka tā ir mana meita. Uz to kundze izsaucas: "Vēl viena?!" Es atvainojos, bet mans bērns taču nestāvēs citā rindā, lai samaksātu par saldējumu! Tā, šķiet, notiek tikai Latvijā."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Jauka vieta labam dzīvesveidam saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.
Pupturis
Dievturis