Jebkas, ko publiski pauž, ir jāpierāda ar pierādījumiem

Pirmkārt, es jums kā tieslietu ministrei nevaru nepajautāt par Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska lietu. Valdība un tātad arī jūs 9. jūlijā lēmāt viņu pazemināt amatā, tā sodot par pārkāpumiem tajā, ko sauc par ekspremjera Krišjāņa Kariņa lidojumu lietu. Citskovskis ar saviem izteikumiem, ka premjeres Evikas Siliņas padomniece Dace Kļaviņa viņu mudinājusi melot, uzņemoties šo atbildību, un pretī solījusi sakārtot lietu tā, lai viņam par to neiestātos sekas, visam šim piešķir specifisku nokrāsu. Kā jūs šo situāciju vērtējat kā tieslietu ministre?

Ministru kabineta (MK) sēdē šis jautājums tika izskatīts, balstoties uz disciplinārlietas komisijas lēmumu. Tas nebija MK vai kā citādi rosināts jautājums, kurā mēs uzklausītu visas puses vienā sēdē. Komisijā šī izvērtēšana ir notikusi vairāku mēnešu garumā. Disciplinārlietu komisija sastāv no vairākiem ierēdņiem, un jā, tur ir arī Ministru prezidenta biroja pārstāvji, kas ir tikai likumsakarīgi, bet koleģiāli jau tos lēmumus pieņem. Līdz ar to es arī cilvēcīgi saprotu, ka šādā situācijā, protams, ir vēlme pamatot savu aizstāvību, ja to tā varētu teikt, balstoties uz to, ka Citskovskis jau ir paziņojis, ka vērsīsies tiesā, un nolasīja ļoti garu aizstāvības runu, ko visticamāk tad arī ar argumentiem iesniegs tiesā, tāpēc es tur neko nevaru komentēt. Tiesiskā valstī tā tam arī būtu jābūt, un es to respektēju. Varu tikai teikt to, ka valdības lēmums bija vienbalsīgs.

Zinot šos apstākļus, ka ierēdnim, ja var ticēt viņa vārdiem, piedāvāts tirgus, aicinot uzņemties politiķa vietā atbildību un solot sakārtot laikam jau ar politisku ietekmi citādi tiesiski risināmus jautājumus, vai, jūsuprāt, tos nevajadzētu atsevišķi izmeklēt?

Es zinu, ka šajā lietā ir vienas personas apgalvojumi, kuri nav pamatoti ar kādiem rakstveida pierādījumiem, līdz ar to nevaru to nedz vērtēt, nedz kā citādi komentēt.