Pagājušās nedēļas beigās parādījās ziņa, ka Lielirbes ielā vienas dienas laikā fiksēti 300 ātruma pārkāpumi, tādējādi slavējot fotoradaru pienesumu satiksmes kārtības nodrošināšanā un, ko tur liegties, arī valsts budžetā. Taču publiskajā retorikā tā arī neparādījās jautājums - ja jau autovadītāji tik vienprātīgi balso pret šo ierobežojumu, turklāt balsojumā ieguldot savus grūti pelnītos latus, tad varbūt nevis vadītāji ir nesaprātīgi, bet gan ar pašu ierobežojumu kaut kas nav kārtībā.
Protams, ar drošības izvērtējumu un ātruma ierobežojumu uzstādīšanu nodarbojas attiecīgie speciālisti, kuriem vienmēr būs pietiekami labs pamatojums tam vai citam ierobežojumam. Tādēļ šajā brīdī nav vērts spriedelēt par konkrēto ierobežojumu, drīzāk mūs visus interesē godīga valsts varas atbilde - ja fotoradaru datu analīze uzrādīs kādu ceļa posmu, kuram nav raksturīgas biežas avārijas, kur nav nekādas melnās statistikas un kur vienlaikus cilvēki ar savu rīcību un saviem latiem metodiski balso pret ierobežojumu, vai vara būs gatava izvērtēt šos ierobežojumus atbilstoši veselajam saprātam un atteikties no iespējamajiem ienākumiem savu pilsoņu ērtības un laika ekonomijas vārdā.
Citiem vārdiem - vai valsts varas pārstāvji var uzlikt roku uz sirds un pateikt - jā, fotoradari ir tikai un vienīgi drošībai, un valsts kases uzpildīšana ar autobraucēju naudu nav un nekad nebūs pašmērķis.
Viena no diskusiju tēmām, kas vienmēr pavada sarunas par ātruma pārkāpumiem, ir ierobežojumu neelastība, respektīvi, viens ierobežojums ārpus pilsētas, un punkts. Un nevienu neinteresē - nakts vai diena, ziema vai vasara, asfalts ir sauss vai salijis. Un galu galā būtu jāņem vērā, ka dažādiem spēkratiem drošs ātrums un bremzēšanas ceļš arī ir atšķirīgs. Protams, to visu nevar ņemt vērā universālos noteikumos, taču elastīga, uz saprātu un realitātes vērtējumu vērsta attieksme un attiecīga tolerance gan būtu apspriežams jautājums.