Finanšu un inovācijas infrastruktūras trūkums liedz Latvijas zinātniekiem pašiem pārvērst savas zinātniskās izstrādnes inovatīvos produktos, kas ilgtermiņā ļoti iegriež ekonomikai un attīstībai.
Lai ilustrētu, par kādiem apmēriem ir runa, pieredzē dalās Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents akadēmiķis Ivars Kalviņš: “Kad Latvijas Organiskās sintēzes institūtā spīdoši paveicām savu pirmo lielo kontraktpētījumu ārvalstu firmai, bijām priecīgi, ka par savu darbu bijām saņēmuši no pasūtītāja kopsummā apmēram 2 miljonus latu. Vēlāk uzzinājām, ka pasūtītājs mūsu darba rezultātus ir pārdevis par 150 miljoniem eiro.”
Kā tālāk šo darbu izmantoja pircējs un cik nopelnīja – vēsture klusē. Tie ir līdzekļi, kurus Latvija zaudēja, jo valstī nav pašiem savas inovāciju infrastruktūras un valsts atbalsta produktu tālākai izstrādei. Nesaņemot atbalstu inovatīvajai darbībai, vairums zinātnieku izšķiras savus inovatīvos pētījumus publicēt, nevis patentēt.
Patēriņa projekti
Eiropas Komisija ir izstrādājusi Eiropas atveseļošanas plānu, lai apturētu vīrusa izraisīto ekonomikas lejupslīdi un tā var būt iespējas Latvijas zinātnei, inovācijām un ekonomikai. Pieejamie finanšu resursi varētu būt iespēja izveidot inovāciju infrastruktūru un sniegt valsts atbalstu produktu tālākai izstrādei. Šī ir unikāla iespēja veikt ekonomiskās attīstības izrāvienu, ja vien spēsim saskatīt ilgtermiņa perspektīvas un ieguldīt lielāko daļu pieejamā finansējuma nākotnē, nevis caurumu lāpīšanā un iepriekš pieļauto kļūdu labošanā.Saskaņā ar šo piedāvājumu Latvijai tuvāko septiņu gadu laikā no ES budžeta varētu būt pieejami nepilni 12 miljardi eiro. Kopš EK plāna publicēšanas dienas 27. maijā sabiedrībā nerimst diskusijas par to, kur un kā šos līdzekļus investēt.
Vēl septembrī Finanšu (FM) apkopoja un vērtēšanai iesniedza projektus kopumā par 7,5 miljardiem eiro. Nesen FM nāca klajā ar informāciju, ka ekonomikas atveseļošanas plāna ietvaros piedāvā EK saņemto finansējumu ieguldīt 5G tīkla pilnveidē, īres dzīvokļu būvniecībā, Rīgas aglomerācijas transporta attīstībā. Vai šie patēriņa projekti būs tie, kas stimulēs ekonomiku, veicinās konkurētspēju, eksportspēju un ilgtermiņa atdevi, ir diskutējami.
Šo līdzekļu apguvei ir izaicinājumi, kuri galvenokārt saistīti ar ierobežotu laika resursu, strikti definētiem mērķiem, taču neskaidri noteiktām vadlīnijām finansējuma saņemšanai. Tātad līdz 2022. gada beigām vismaz 60% no pieejamā grantu finansējuma ir jābūt noslēgtiem līgumos, pārējie – līdz 2024. gada beigām. Laikus neapgūto finansējumu pārdalīs citām dalībvalstīm.
Ierobežots laiks
Līdz 2021. gada aprīlim jāizstrādā un EK jāiesniedz pielāgotais valsts atveseļošanās plāns, ko varēs precizēt līdz 2022. gada aprīlim. Projektu izdevumi var tikt pilnībā segti no ES budžeta, taču, ja projekts nesasniedz nospraustos mērķus, tā izmaksas jāsedz no valsts vai pašvaldības budžeta. Tādēļ ieguldījumi jāizvēlas īpaši apdomīgi. Ierobežots laiks kvalitatīvu projektu izstrādei veicina meklēt vieglākus ceļus un finansēšanai no ekonomikas atveseļošanas fondiem piedāvāt augstas gatavības projektus. Ilustratīvs piemērs tam ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kura pirmos piesaistītos 215,9 miljonus eiro jau ir ieguldījusi reģionu infrastruktūras sakārtošanai, pašvaldību ēku energoefektivitātes uzlabošanai, bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādei, kā arī virknei nosacīti mazu projektu, kas saistīti ar mājsaimniecību pieslēgšanu centrālajiem kanalizācijas un ūdensapgādes tīkliem, jaunu pašvaldības pakalpojumu sniegšanas veidiem jeb atsevišķu pakalpojumu sniegšanu attālināti, higiēnas prasību nodrošināšanu izglītības iestādēs utt., kas nenoliedzami uzlabos iedzīvotāju dzīves kvalitāti, bet vai uzlabos valsts ekonomiskos rādītājus?
Francija ir paziņojusi, ka pieejamo atveseļošanās finansējumu ieguldīs auto industrijā, lai veicinātu nozares pāreju uz elektromobiļu ražošanu un kļūtu par vadošo tīro transportlīdzekļu ražotāju Eiropā, bet Vācija nolēmusi attīstīt mākslīgās inteliģences stratēģiju. Latvijas pieredze liecina, ka grantos saņemtos miljonus ātrāk un vienkāršāk ir ierullēt asfaltā, remontējot Latvijas blīvo ceļu tīklu, nevis investēt projektos, kuru darbība ilgtermiņā celtu konkurētspēju un eksportspēju. Būvniecības nozares pārkaršanas risks ir atsevišķa pētījuma vērts. Pirms vairāk nekā desmit gadiem bijušais Somijas premjers Esko Aho kādā radošuma un inovāciju konferencē sacījis: “Ja zinātne ir process, kurā nauda tiek pārvērsta zināšanās, tad inovācija ir process, kurā zināšanas tiek pārvērstas naudā un ne tikai naudā, bet arī cilvēces labklājībā.”
Ieguldīt zinātnē
Ar 1. decembri LZA prezidenta amatā uzsāka akadēmiķis Ivars Kalviņš, kuram no laika gala sāp sirds par to, ka Latvijā zinātne ir finansējamas bārenītes lomā, lai arī tās potenciāls ļauj īstenot globālus inovatīvus, uz biznesu orientētus projektus. Stājoties LZA prezidenta amatā, profesors Kalviņš ar savu komandu apzināja un strukturēja problēmjautājumus, kas traucē inovācijai Latvijā, ieskicēja iespējamos risinājumus un uzsāka par to pārrunas ar Izglītības un zinātnes ministriju, Ekonomikas ministriju un Finanšu ministriju, un runa bija ne tikai par hronisko naudas badu zinātnē, pret ko atsitas, nokrīt un saplīst labākās idejas, bet galvenokārt par ambiciozas, vērienīgas reformas nepieciešamību zinātnes un inovāciju jomā – par vienotas inovāciju ekosistēmas izveidošanu Latvijā.
Runa ir par pētniecības, attīstības un inovāciju parku, kurā būtu izvietota nepieciešamā infrastruktūra. Par platformu, kura apvieno dažādu nozaru zinātniekus un inženierus un kur uzņēmēji var atnākt ar savu inovāciju produkta ideju un kopā ar zinātniekiem to realizēt līdz eksportēšanai gatavam produktam. Latvijā šobrīd ir astoņi valsts nozīmes zinātņu centri, kuri galvenokārt strādā fundamentālās zinātnes jomā. Tās uzdevums nav balstīt valsts ekonomiku, drīzāk otrādi – saņemt no tās atbalstu zināšanu radīšanai. Lai šīs zināšanas pārvērstu produktos, nepieciešama inovāciju infrastruktūra, bet tādas nav nedz publiskajā, nedz komercsektorā.
Kā retu izņēmumu var minēt Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Dizaina fabriku. Tai ir infrastruktūra, kas ir izmantojama, lai sniegtu atbalstu pētniecības, dizaina, prototipēšanas un izglītības jomā RTU pētniekiem, studentiem un uzņēmumiem. Īstermiņā viens no svarīgākajiem jaunā LZA vadītāja uzdevumiem ir pārliecināt valdību neizkaisīt ekonomikas atveseļošanai pieejamos līdzekļus daudzos salīdzinoši vienkāršos projektos bez cerībām atgūt ieguldīto finansējumu. Otrs – pārliecināt lēmējinstitūcijas, ka mazo un vidējo uzņēmumu inovāciju atbalstam ir nepieciešams izveidot Latvijas Inovāciju un tehnoloģiju atbalsta fondu (LITAF), kas finansētu inovācijas ekosistēmas izveidi un produktu izstrādni.
Infrastruktūras izmaksas
Uzklausot ideju par pētniecības, attīstības un inovāciju parku Latvijā, pirmais jautājums, kas rodas, ir – vai LZA prezidents ir aprēķinājis šādas infrastruktūras izveidošanas izmaksas. Kalviņš vilcinājās saukt jebkādus skaitļus, taču iedrošināja ar savu pieredzi: “Lai piesaistītu līdzekļus, ir nepieciešams parādīt vienu, divus, trīs veiksmīgi īstenotus projektus, kurus finansējis šis inovāciju fonds. Mums nav jākoncentrējas uz iekšējā patēriņa tirgu, jo tas ir par mazu. Ir jāstrādā stratēģiskās attīstības virzienos – digitalizācija, zaļā ekonomika utt., bet ar noteikumu, ka viss vai lielākā daļa no tā tiek eksportēts. Un tam jāvelta resurss,” LZA pozīciju pauda Kalviņš.
Viņš šobrīd nekonkretizē investīciju apjomu, kas būtu nepieciešams šādu vērienīgu projektu īstenošanai, jo rakstīt biznesa plānu un rēķināt esot jēga tikai pēc tam, ja ideja valsts līmenī konceptuāli tiek atzīta par labu esam un tiek veidota darba grupa detalizētāka projekta izstrādei. LZA prezidents ir pētījis citu valstu pieredzi šādas inovāciju katapultas projekta īstenošanā. Piemēram, Anglijā šāda projekta izmaksas bijušas 1,2 miljardi eiro, atnesot valstij inovācijas septiņkārt lielākā vērtībā.
Taču LZA vadītājs ir piezemēts un apzinās, ka pat apstākļos, kad “naudas ir tik daudz kā nekad”, šādu finansējumu no budžeta līdzekļiem inovāciju ekosistēmas izveidei un inovāciju atbalstam piesaistīt diez vai izdosies. “Jāatceras, ka budžeta finansējums ir akūti nepieciešams tikai projekta sākuma posmā. Tiklīdz tiek īstenotas pirmās veiksmīgās inovācijas, būtiski pieaug privāto investīciju interese par to un ekosistēma kļūst patstāvīga,” tā Kalviņš.
Valsts politikas atbalstītās jaunās tehnoloģijas visos gadījumos noved pie investīcijām, nodarbinātības un nodokļu ieņēmumiem. Palielinot pētījumu un attīstības finansējumu no 0,03% līdz 1,5- 2% no IKP, no pašreizējās pēdējās pozīcijas reitingā Latvija iekļūtu TOP-5.