Kā ir zirgu bučot un govi slaukt

Nedēļu ilgā pasākuma laikā 26 jaunieši, vecumā no 16 līdz 21 gadam mācījās darīt lauku darbus, senos amatus, palīdzēja vientuļiem lauku cilvēkiem, kopīgi ar vietējiem jauniešiem diskutēja par lauku attīstības iespējām, kā arī vienu dienu devās izdzīvošanas pārgājienā bez jelkādiem sakariem ar ārpasauli. Cerība slaukt govi Pirmdienas rīts pēc tveicīgās nedēļas nogales ir pavisam dzestrs, bariņš jauniešu drebinās pagalmā pie Dagdas arodvidusskolas, gaidot transportu, kas tos aizvedīs uz Dagdas pagasta zemnieku saimniecībām mācīties lauku darbus. Pagaidām neviens īsti nezina, kādi darbi tiks piedāvāti, tikai meitenes atzīstas, ka klusībā cer beidzot tikt pie govs slaukšanas. Saimniecības, kuras ar mieru uzņemt pilsētas censoņus, atrastas ar Dagdas pagasta padomes priekšsēdētājas Sandras Viškures gādību. Pagasta autobusiņš kopīgiem spēkiem tiek izkustināts no vietas, pārējie sasēžas projekta vadītāja mašīnā, un brauciens var sākties. Pirmo jauniešu grupu z/s Tinēji jau gaida neskaldītas malkas kaudze, otra laimīgi tiek pie jāņogu krūmu nolasīšanas, trešo smaidīgā z/s Pakalni saimniece Lidija Murāne ved uz siena pļavu, bet lielākā komanda dodas uz SIA Brīvība, kur audzē Latgales rikšotājus. Tās vadītājs Anatols Viškurs vispirms norīko darbos pie rakšanas un krāsošanas, vienlaikus pacietīgi atbildot uz dažādiem jautājumiem, tai skaitā, vai arī zirgi tiekot slaukti. Viens divi! Baušķenieks Edgars Braže ķeras pie lāpstas, meitenes nokrāso dzeramā ūdens mucu, Renāte Trasūne un Lāsma Miķelsone, abas suntažnieces, uz tās sāna uzglezno milzīgus, melnus burtus Laukiem - jauniem būt! Tad arī tiek atnesti segli un iemaukti, drosmīgie var izmēģināt prasmi jāšanā. Mazā Lāsma sadūšojas un pat sabučo zirdziņu uz purna, klusi atzīstoties, ka vienmēr ir vēlējusies kopt zirgus: "Protams, viena lieta ir to paskatīties, darīt diendienā nez" vai būtu viegli, taču es to ļoti vēlētos." Galvenais, lai būtu ērti Elīna Stolniece, Ilze Romančuka no Rīgas un balveniete Katrīna Sprudzāne, tikušas pie ogu krūmiem, smejas, ka saimniece dziedāt nav likusi, lai lasītājas varētu pie reizes arī pamieloties ar sulīgajām ogām. Meitenēm nometnē visvairāk paticis amatnieku Annas un Boļeslava Mundu apmeklējums, kur mācījušās pīt skalu grozus, savukārt Andrupenes lauku sētā apgūta siera siešanas un asušku cepšanas prasme. "Kas, jūs nezināt, kas ir asuškas? Ļoti vienkārši un garšīgi," Katrīna steidz padalīties ar recepti. Elīna atzīst, ka lauku darbi neesot nemaz tik grūti, pie tiem viņa pieradusi jau ik vasaru, dzīvojot laukos pie vecmāmiņas, līdz ar to viņai neesot arī pilsētniekiem raksturīgo aizspriedumu par lauku cilvēkiem, taču dažas atšķirības esot. "Laukos cilvēki ir vienkāršāki, mazāk pievērš uzmanību visādiem niekiem, piemēram, apģērba zīmolam. Piemēram, lai jaunietis justos kā savējais kādā Rīgas skolā, viņam ir svarīgi, lai būtu Nike botas un cits zīmolu apģērbs, bet te ir svarīgākas citas vērtības, galvenais, lai mantas būtu ērtas un ilgāk valkātos." Kā stāsta projekta vadītājs, LU Ekonomikas un vadības zinātnes students Jānis Supe, viens no izplatītākajiem stereotipiem, kas atklājies diskusijā, bijis tas, ka laukos jaunieši neprot ģērbties, savukārt pilsētnieki baidās no govīm un zirgiem. Nācies atzīt arī to, ka laukos cilvēki ir komunikabli, atklāti, turas kopā un rēķinās ar pārējiem. Jāatrod līdzsvars Zemnieku saimniecībā Pakalni pilsētniekiem bija jāsagubo milzīga siena pļava. Smilteniete Alise Auga, balveniete Dita Bētere un cēsnieks Edvards Krakts lielās siena dakšas turēja pirmoreiz, savukārt Renātei Gekišai un Edgaram Punduram šāds darbs jau ir pierasta lieta. Renāte un Edgars ir lauku jaunieši, kuri labprāt palīdz saviem pilsētas vienaudžiem iejusties lauku dzīvē. "Ja man šādi čakli palīgi būtu ik dienu!" smaida saimniece Lidija un skubina kādu brīdi atvilkt elpu. Alise, Dita un Edvards uzreiz priecīgi pārmet kūleni svaigajā sienā, bet Renātes sejā iegūlis domīgāks vaibsts. Viņa labi pazīst lauku ēnas puses, zina to izmisumu, kāds jāpārdzīvo zemniekiem, kad viņu darbs netiek novērtēts. "Vai es pati palikšu laukos? Droši vien jau uz kādu laiku aizbraukšu projām, bet gribētu atgriezties. Ja tikai būtu kaut kāds stimuls no valdības, ja šis lauku darbs tiktu pienācīgi novērtēts. Laukos cilvēki ir vairāk pieraduši pie dzīves grūtībām, viņi mazāk gaužas un žēlojas, taču ir jāatzīst, ka pilsētām no valsts ir ticis lielāks atbalsts. Ir pat tāds cinisks priekšstats, ka laukiem jau neko nevajag, ka tie nav perspektīvi," saka Renāte. Rīdzinieks Aleksandrs Riguns domā, ka jāatrod kāds līdzsvars starp lauku dzīves labumiem un tām bagātīgajām iespējām, kādas pagaidām tiek piedāvātas tikai pilsētā: "Lauku dzīve ir mierīgāka, veselīgāka, nesteidzīgāka, taču pilsētā ir vairāk karjeras un izklaides iespēju. Domāju, ka mūsdienu sabiedrība arvien vairāk izvēlēsies dzīvot pilsētā. Laukos paliks tikai tie, kuriem tik tiešām fascinē lauku dzīve, un tie nebūt nav neveiksminieki, kā daudzi uzskata.