Kā tur ir, tajā Londonā, par kuru visi runā?

Citplanētiete no Maltas

Piparmētru tēju Maija salej krūzēs ar Rēzeknes novada atribūtiku: "Mana novada krūzes ir mans gods un lepnums." Uz ārzemēm viņa kopā ar vecākiem devusies 2006. gadā, būdama 10 gadu veca meitene. "Sākumā tētis aizbrauca uz Londonu, viņam būvniecībā Maltas pagastā tolaik nebija darba. Un tad jau pievienojāmies mēs ar mammu. Londonā tētis piepelnījās celtniecības nozarē, bet pēc tam dzīvojām Pīterboro. Vecāki aizbrauca it kā tikai uz gadiņu, lai piepelnītos un nostātos atpakaļ uz kājām," stāsta Maija.

Anglijā viņai bija arī jāiet skolā, 4. klasē. Bērnam, kurš nevienu vārdu nezina angliski! Maija atceras: "Tobrīd iebraucējiem šajā ziņā nebija nekādas atbalsta sistēmas. Bet divu mēnešu laikā valodu iemācījos ar skolotāju asistenta palīdzību. Matemātiku, dabas zinības burtojām, izmantojot vārdnīcu. Skolotāji pie rociņas mani vadāja uz pusdienu zāli..." Jaunā sieviete neslēpj, ka pirmais mācību gads bijis sarežģīts, bet pret viņu izturējušies pretimnākoši.

"Protams, klasesbiedriem es biju citplanētiete, kura nerunā viņu valodā un nesaprot, kas notiek. Un es biju vienīgā iebraucēja visā sākumskolā," tagad smej Maija un nenoliedz, ka dzīves skola bijusi pamatīga, tomēr tas piederot pie lietas, jo šādi apstākļi ātri iemācot ne tikai valodu, bet arī spēju adaptēties jebkurā situācijā. Drīz meitene ieguvusi arī jaunus draugus starp klasesbiedriem: "Kad valodas barjera tika lauzta, bija meitenes, kurām bija interesanti man palīdzēt, atbalstīt. Kaut kādā ziņā biju uzmanības centrā."

Viens gads svešumā ģimenei izvērtās likumsakarīgi risināmu notikumu secībā gadu garumā: vecāki atrada labas darbavietas rūpniecībā, tad bija jāsagaida, kamēr Maija pabeidz sākumskolu, tad pamatskolu. Tad ģimenē pieteicās jaunākā māsiņa. Pēc tam jāpagaida, kamēr mazā izaug. Tad – kamēr vecākā meita pabeidz vidusskolu...  
 

Izvēli ietekmē skolotājs

Apvienotajā Karalistē Maija savā izglītības karjerā virzījās mērķtiecīgi, viņa iestājās Līdsas Universitātē – Uzņēmējdarbības un uzņēmējdarbības vadības fakultāti šajā prestižajā mācību iestādē jaunā sieviete absolvēja pērn, 2018. gadā. Britu universitātes nemainīgi ieņem līderpozīcijas pasaules augstākās izglītības iestāžu reitingos. Vissenākās Lielbritānijas universitātes, kurās vietu raduši pasaules līmeņa zinātniski pētnieciskie centri, ir apvienojušās tā dēvētajā Russell Group, tajā ietilpst 24 universitātes, tostarp prestižās Oksfordas un Kembridžas universitātes un arī Līdsa.

"Līdsas Universitātes izvēlē ļoti stipra bija mana skolotāja ietekme. Viņš vidusskolā bija biznesa un ekonomikas skolotājs, kopā izvēlējāmies universitātes. Vidusskolu pabeidzu ar vislabākajām atzīmēm skolā – te, kaut kur visās šajās kastēs, ir daudz atzinības rakstu," Maija rāda uz neizpakotajām mantām un turpina: "Tāpēc skolotājs uzstāja, lai vismaz piesakos uz Līdsas Universitāti, kur ir vislabākā biznesa fakultāte, bet iekļūt tajā nav viegli. Mani uzņēma – bija vajadzīgas labas atzīmes un laba motivācijas vēstule. Ko rakstīju motivācijas vēstulē? Toreiz jau gribēju studēt starptautisko biznesu ar krievu valodu kā svešvalodu. Pamatoju ar to, ka esmu dzīvojusi Latvijā un man ir krievu valodas zināšanas, bet drīz sapratu, ka tā studiju programma nepavisam nav domāta man. Paņēmu akadēmisko gadu un tad iestājos Uzņēmējdarbības vadības fakultātē. Tur bija ļoti interesanta programma."

Maija neslēpj, ka studiju programma bijusi gana sarežģīta, pilna laika klātienē. Studijas maksājušas deviņus tūkstošus angļu mārciņu gadā – ne visi to var atļauties, bet esot iespēja ņemt studiju kredītu. Kredītu sistēma ir labi sakārtota, un gan studiju kredītu, gan aizņēmumu dzīvošanai iespējams atdot ar labiem nosacījumiem.

Kad Maija iestājās augstskolā un aizbrauca no ģimenes mājām Pīterboro, vecākiem vairs nebija būtisku argumentu, lai paliktu svešumā. Viņi Latvijā atgriezās pirmie – 2016. gadā. Maija rāda pa logu un smaida: "Re, vecāki dzīvo tepat, pāri ceļam Lūznavā. Un tagad viņiem ir savs mazs uzņēmums – veikaliņš Maltā. Daudzi mūsu draugi, viņu ģimenes ir palikuši Anglijā, pielāgojušies tai dzīvei, pat paņēmuši hipotekāros kredītus. Bet mēs nevarējām. Mums visu laiku gribējās mājās. Katru vasaru atbraucām uz Maltu, divas trīs nedēļas padzīvojām un braucām prom ar asarām acīs – negribas atpakaļ.

Cilvēki ir dažādi. Vieni mums saka: "Jūs esat traki! Mēs gan neatgriezīsimies." Citi slavē: "Kādi jūs malači! Mēs arī tā gribam, bet neuzdrīkstamies." Cilvēki baidās, ka šeit nebūs kur strādāt, ka algas ir mazas. Ka bērnus ir grūti iekārtot bērnudārzos."

Maija spriež, ka šajā ziņā tautiešiem ārzemēs esot gana daudz stereotipu. "Es visiem saku – ja gribas atgriezties, te ir ko darīt. Vīrs te darbu atrada divu nedēļu laikā. Man tas nācās ilgāk, bet tāpēc, ka Emīlija vēl negāja bērnudārzā."
 

Sadancī sadejojās

Ar Kristapu Hartmani Maija iepazinās 2014. gada vasarā Anglijā latviešu diasporas deju kolektīvā Sadancis. "Sadejojāmies! Deju kolektīvu vadīja mana mamma," smej Maija. Tā kā Kristaps mūsu tikšanas brīdī vēl ir aizņemts darbos, Maija turpina iepazīšanās stāstu: "Kristaps nāk no Saldus. Viņš uz Angliju bija devies viens pats, piepelnīties. Strādāja Londonā, bet uz darbu braukāja no Pīterboro. Vienkārši aizbrauca paskatīties, kā tur ir, tajā Londonā, par kuru visi runā. Kas tur tik īpašs? Jo Latvijā viņam patiesībā gāja labi, bija pašam savs ar autolietām saistīts uzņēmums. Ar Londonu tā ir, ka cilvēks tur iesprūst, sāk strādāt un tur ir labākas iespējas gan nopelnīt, gan iekrāt."

Sākumā Maija un Kristaps bijuši tikai deju partneri un draugi, bet 2016. gadā apprecējušies. Londonā? "Nē! Precējāmies Rāznas ezera krastā! Tobrīd dzīvojām Anglijā, bet precēties gribējās mājās. Man gribējās sarakstīties Lūznavas muižā. Tā arī izdarījām." Taujāta, vai jaunā ģimene ātri vienojusies par atgriešanās vietu Kurzemē vai Latgalē, Maija atzīst, ka diskusijas bijušas. "Bet ne ļoti, jo Kristaps saprata, ka Rēzeknes novadā ir lielākas darba iespējas. Man šķiet, kamēr cilvēks uz Latgali neatbrauc, tiešām domā, ka šeit viss izmirst, darba nav. Kaut kādā ziņā varbūt tā ir, jo lauki tiešām kļūst klusāki. Lūznavā viss sāk atdzīvoties pateicoties tam, ka šeit ir muiža, ir izvietota Nacionālo bruņoto spēku militārā bāze. Pie mums te ir droši," smaida Maija.
 

Visu var sasniegt

Mazā Emīlija Hartmane ir dzimusi Apvienotajā Karalistē. Jaunajai māmiņai ne mirkli nav bijušas šaubas, kur mazo laist pasaulē: "Lielbritānijā dzīvoju kopš 10 gadu vecuma, man tās bija kā mājas, tur pārzināju visus procesus. Atzīšos, Latvijā man būtu vairāk bažu par dzemdību procesu." Tieši tas dzīves posms, kad piedzima meitiņa un Maijas vecāki, radi, krustmāte, draugi atradās Latvijā, arī bijis izšķirošs lēmuma pieņemšanā: "Es negribēju, lai mans bērns aug, nepazīstot tuvos cilvēkus. Redzēju, kā mazie pirmsskolas vecumā aug tur un kā aug Latvijā. Bērnudārzu sistēma Anglijā mani neapmierināja – ļoti pavirša, bērnus tur tikai pieskata, bet šeit bērnudārzos kaut ko arī māca. Veselības aprūpe tur ir ļoti slikta. Latvijā aizeju pie ārsta un saņemu adekvātu konsultāciju, izraksta nepieciešamās zāles. Man gribējās, lai bērns aug Latvijā."

Bērnudārzu Maltas pagastā ģimenei palīdzējusi atrast reemigrācijas koordinatore Latgalē Astrīda Leščinska. "Viņas atbalsts bija ļoti nozīmīgs. Atradu viņas kontaktinformāciju, uzrakstīju e-pastā vēstuli ar jautājumiem, kādas iespējas var piedāvāt jaunai ģimenei Latgalē, minot konkrētas vajadzības. Tobrīd vēl nezinājām, vai gribam pārcelties uz Rēzeknes novadu vai pilsētu, bet Rēzeknē īres cenas ir ļoti augstas, tās nevarējām atļauties. Kad jau atgriezāmies Maltas pagastā, Astrīda palīdzēja iekārtoties bērnudārzā. Viņa bija mūsu morālais atbalsts, jo vecāki jau nevar izstaigāt līdzi pa iestādēm, kārtojot dokumentus. Astrīda bija tas cilvēks – kaut vai palīdzot uzrakstīt iesniegumu. Angliski to varu izdarīt, bet nezinu taču, kā to raksta Latvijā! Astrīdai var piezvanīt jebkurā laikā ar jebkādu jautājumu."

Dzīvokli Rēzeknes novadā Hartmaņu ģimene ieguvusi no pašvaldības, Maija paskaidro: "Lūznavas pagasts mums to piešķīra kā pašvaldības dzīvokli. Maltas pagastā savukārt ieteica izpirkt dzīvokli no pašvaldības, un tāda iespēja tiešām bija. Process bija viegls – no dzīvokļa piešķiršanas līdz privatizācijai pagāja divi mēneši. Katru mēnesi pašvaldībai par dzīvokļa atsavināšanu maksājam noteiktu summu – līdzīgi kā hipotekāro kredītu. Ļoti forši! Ja ne Astrīda, mēs nekad par šīm iespējām neuzzinātu."

Maijas dzīvesbiedrs Kristaps ir tirdzniecības aģents lielā pārtikas nozares uzņēmumā. Darbu šeit atradis divu nedēļu laikā, viņa darba pienākumi saistās ar visu Latgales reģionu. "Tas ir tieši tas, ko Kristaps gribēja darīt. Viņam patīk pārdot, patīk runāt ar cilvēkiem," saka Maija. Viņa savukārt ir Rēzeknes novada pašvaldības Izglītības un uzņēmējdarbības kontaktpunkta komercdarbības speciāliste. "Visgarākais amata nosaukums Latvijā. Un darbs atnāca pie manis," smaida Maija un atzīmē, ka darba devēji viņu pamanījuši saistībā ar Latgales plānošanas reģiona video, kurā Maija atklāja savu tikko atgriezušās emigrantes pieredzi, bet, kad uzzinājuši par viņas izglītību, pieņēmuši darbā uzreiz. "Strādāju ar jaunajiem uzņēmējiem Kaunatas un Maltas pagastā un vēl arī skolās – mācāmies veidot savus uzņēmumus. Pie manis var nākt uz konsultācijām," darba specifiku īsi raksturo Maija.
Viņa uzskata: ja ļoti gribas darīt, visu var sasniegt. Maijas Hartmanes karjeras izaugsmes mērķi saistījās tieši ar Latviju, kaut arī Lielbritānijā strādājusi daudz, arī finanšu un labdarības kompānijās. Izaugsmes iespējas bijušas. Tiem, kuri apsver reemigrācijas iespējas, Maija saka: "Vispirms jābūt lielai gribēšanai. Tad jāuzdrīkstas, tad jāsper pirmais solis. Mums pirmais solis bija nopirkt biļetes uz Latviju, tad mājas saimniekam uzteicām dzīvesvietu. Vēl ieteicams sakrāt naudiņu, lai sākumā būtu mazāk stresa, – tā ir realitāte, bet kalpo kā drošības grozs."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Kā tur ir, tajā Londonā, par kuru visi runā? saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.