Latvijas tirgus ir piesātināts ar Itālijas, Grieķijas un Turcijas kažokiem. Pat lietoto apģērbu veikalos ziemas sezonā kažokiem tiek atvēlēta nozīmīga vieta. Interneta sludinājumu portālos iespējams atrast visdažādākos kažoku variantus – sākot no aitādas kažokiem līdz pat sabuļu apmetnim. Cenu amplitūda ir milzīga – kažoki maksā, sākot no pārdesmit latiem līdz trim un vairāk tūkstošiem.
Latvijas veikalu plauktos ir samērā maz kažoku ar zīmīti «Ražots Latvijā». Lielākie mūsu valsts kažokzvēru audzētāji gandrīz visu produkciju realizē ārzemēs, bet pašu zemē palikušās ādas oriģinālos kažokos pārvērš pavisam nedaudz ražotāju. Taču izrādās, ka arī ārvalstu brendos iestrādātas pie mums ražotās zvērādas.
Vietējā tirgū tikai 10%
Mūsu valstī kažoku tapšanas daudzpakāpju process norit SIA Gauja AB, kas nodarbojas ar kažokzvēru audzēšanu, kažokādu vairumtirdzniecību un kažokādu izstrādājumu šūšanu. Tur audzē kažokzvērus – ūdeles un sudrablapsas un veic ādu pirmapstrādi, respektīvi, tās tiek izkaltētas. No pilna cikla iztrūkst tikai viens posms – ģērēšana. Tā tiek veikta Itālijā, Polijā, Francijā. Pēc tam uzņēmums ādas saņem atpakaļ. Bet tie ir tikai 10% no saražotās produkcijas, ko Latvijā pārvērš dažādos kažokādu izstrādājumos. 90% kažokādu tiek eksportētas, un iespējams, ka tās mūsu valsts tirgū atgriežas, piemēram, Spānijā, Itālijā, Turcijā uzšūta kažoka veidā.
Kažokādu tirdzniecība pasaulē notiek kažokādu izsolēs. «Tā pircējs sameklē sev vislabāko preci un ražotājs var dabūt par savu preci vislabāko cenu,» informē SIA Gauja AB menedžere ārējo sakaru jautājumos Sandra Vilciņa. «Izsoles, kurās mēs piedalāmies, notiek Kopenhāgenā un Helsinkos. Tās norit piecas reizes gadā – decembrī, februārī, aprīlī, jūnijā un septembrī. Lielākās kažokādu pircējas ir Ķīna un Honkonga. Latvijas kažokādas tiek vērtētas kā ļoti labas,» stāsta S. Vilciņa.
Latvijas kažoku ražotājindustrija kopumā uzskatāma par mazu – gadā tiek iegūts, piemēram, 300–350 tūkstoši ūdeļādu. (Dānijā – 15 miljoni.) Savukārt pasaulē gadā saražo vizmaz 50 miljonus ūdeļādu.
Kaimiņos strauja attīstība
Latvijā kažokzvēru audzēšana iet mazumā, bet Lietuvā šī nozare attīstās ļoti strauji. Aizpērn tur bija 30 saimniecību, pagājušā gadā – jau 48. «Lietuviešu uzņēmēji saredzējuši peļņas iespējas. Tur aktīvi tiek dibinātas ģimenes fermas, kas darbojas līdzīgi kā kažokzvēru audzētāji Skandināvijā. Kā pie mums, Latvijā, pie mājas ir kāpostu lauks, tā, piemēram, Somijā – neliela ūdeļu vai sudrablapsu ferma. Dzīvnieku barošanu un tālāko apstrādi nodrošina centralizēti. Mums vienmēr bijis savādāk, jo latvietis ir vienpatnis, kurš uzskata, ka neviens darbu neizdarīs labāk par viņu. Latvietis viens pats uzņemas atbildību par darbu no sākuma līdz beigām. Bet tā rodas lielākas izmaksas,» situāciju raksturo S. Vilciņa un piebilst, ka Igaunijā turpretī ir viena kažokzvēru audzēšanas saimniecība un tā pati pieder somiem. Latvijā šobrīd var runāt par 7–8 nopietnām saimniecībām, kurās ir, sākot no 3000 zvēriem līdz pat 30 tūkstošiem. «Nekonkurējam, darbojamies vienoti, regulāri tiekamies un dalāmies pieredzē.»
Šobrīd vislielākā problēma Latvijā ir ādu ģērēšana. Ādu apstrādes jaudas ir mazas, ķimikālijas, ko izmanto procesa laikā, ir dārgas. Ja mazo zvēru ādiņas vēl atmaksājas ģērēt, tad lielo meža zvēru ādu apstrāde ir pārāk dārga un nerentabla. To apstrādi uzņemas individuāli speciālisti.
Par diviem tūkstošiem
Labs kažoks nēsājas ilgi, tāpēc samocīt ar sarežģītiem piegriezumiem nav jēgas. Pirms kažoka iegādāšanās pircēji izvērtē pielietojamību. Kam vajag puskažoku, lai būtu ērta sēdēšana mašīnā, tie izvēlas īsākus modeļus. Sudrablapsu puskažoki autobraucējām gan nebūtu tā labākā izvēle, jo garā spalva lūst. Toties no modes neiziet sudrablapsu cepures, apkakles un vestes. Ja kažoks domāts iziešanai, tad vērts pirkt garu un elegantu modeli.
Attīstoties tehnoloģijām, mainās kažokādu apstrāde. Bija pierasts, ka ūdeļādas kažoks ir tumši brūns, trapecveidīgs un smags, tagad – jo kažoks ir vieglāks, jo tas ir ērtāks un labāk nēsājas. «Labs kažoks nevar būt lēts – vismaz ar diviem tūkstošiem latu jārēķinās. Pašizmaksa nav zema – energoresursi, barība, transports utt. – viss paliek dārgāks. Un, ja kāds saka, ka par 350 latiem var nopirkt labu kažoku, tad neticiet,» brīdina S. Vilciņa.
Šobrīd veikalos, salonos un darbnīcās pircēji un tirgotāji galvenokārt rosās ap kažokiem un cepurēm, klusajā sezonā – pavasarī un vasarā – , piemēram, uzņēmumā Gauja AB pārstrādā un apstrādā visus kažokādu atgriezumus līdz pēdējai spalviņai. No gabaliņiem un atgriezumiem tiek šūti arī kažoki, kas ir lētāki nekā no veselām kažokādām darinātie. Top somas, cepures, suvenīrpiekariņi, pat matu gumijas, mobilā tālruņa maciņi, zīdaiņu čībiņas, atslēgu piekariņi, manšetes, mufes, šalles. Dizaineru izdomai un šuvēju meistarībai nav robežu.
Zvēri dzīvo kā Eiropā
«Ievērojam labturības noteikumus, kažokzvēri tiek turēti tādos apstākļos, kādus paredz Eiropas Savienības regulas,» saka Sandra Vilciņa, kura ir arī Latvijas Zvēraudzētāju asociācijas valdes locekle. «Latvijā dzīvnieku aizstāvju kustība nav agresīva,» domā S. Vilciņa. Skandināvijā un citur Eiropā bijuši gadījumi, kad zvērus aizstāvji izlaiž no krātiņiem, bet nebrīvē dzimušie dzīvnieki nav spējīgi savvaļā izdzīvot, tie tiek sabraukti uz ceļiem. Starp citu, kažokzvēru audzēšana ir tā nozare, kura patērē visu to, kas citā situācijā būtu jāiznīcina vai jāpārstrādā, un šis fakts padara to videi draudzīgu. Zvēri apēd, piemēram, trešās kategorijas subproduktus, bet rezultātā – konkurētspējīga eksporta prece.
Bet vai mākslīgie kažoki neizkonkurēs dabīgos? «Domāju, ka ne,» atbild S. Vilciņa. «Sintētisko izstrādājumu mūžs ir īss. Īstu kažoks var valkāt daudz ilgāk.»