Lai arī kopējā valdības rīcības plāna prezentācija sastāv no vairāk nekā 15 izvērstām sadaļām, visplašāko atbalsi un skaļākās domapmaiņas sabiedrībā radīja piedāvājums pagarināt mācību gadu skolās. Precizējuma labad jāpiebilst, ka šis jautājums ir daļa no plašākas tēmas par mācību darba noslodzi.
Jau iepriekš esmu uzsvēris, ka neviena no būtiskām reformām izglītībā netiks īstenota, iekams par to nebūs notikusi plaša diskusija ar iesaistīto pušu pārstāvjiem un ņemti vērā visi racionālie argumenti. Vārds "racionālie" ir mazliet jāpasvītro, jo svarīgi pamanīt, ka dažkārt mūsu izvēles nosaka arī pieradums un emocionāli priekšstati, taču tie itin bieži izrādās kavēkļi tādu risinājumu ieviešanai, kas patiesībā būtiski atvieglotu un sakārtotu mūsu dzīvi.
Analizējot situāciju ar esošo slodzes izkārtojumu mācību gada laikā, esmu sastapies ar virkni iebildumu no bērnu un vecāku puses un aicinājumiem situāciju risināt. Šobrīd atsevišķos izglītības posmos pusaudžu vecuma skolēnu slodzes izkārtojums paredz, ka jaunajiem cilvēkiem jāmācās 36 stundas nedēļā, turklāt mājās jāpilda mājas darbi. Atgādināšu, ka 40 stundu darba nedēļa ir pieaugušu cilvēku norma, bet tas ir par daudz augošiem organismiem. Mācību gada pagarināšana ļautu samazināt stundu skaitu dienā.
Daudzās mācību stundas un blīvais mācību saturs, īpaši tumšajos rudens un ziemas mēnešos, neveicina kvalitatīvu un dziļu mācību vielas apguvi. Pagarinot mācību gadu, rastos iespēja veltīt vairāk laika mācību vielas apguvei – mācīties lēnāk un pamatīgāk. Savukārt, pienākot siltajiem mēnešiem, mācības varētu organizēt, izmantojot interaktīvas mācību metodes – stundas svaigā gaisā, ekskursijas, projektu darbus,
Vecāki savukārt iebilst pret to, ka, pārnākot mājās, bērniem ir jāpilda mājas darbi. Tas vai nu atņem kopā pavadīto laiku, vai arī prasa vecāku līdzdalību un palīdzību mājas darbu risināšanā. Pagarinot mācību gadu, mūsu bērnu mājas darbu apjoms samazinātos, un tos varētu izpildīt, vēl skolā esot. Vakari kļūtu brīvi atpūtai un ģimenes kopā būšanai.
Gan darba devēji, kas pārstāv vecākus, gan paši vecāki bieži vien nav mierā ar vasaras brīvlaika garumu. Trīs brīvie mēneši, kuros bērniem nav skolas, rada papildus tēriņus vai grūtības darbā tiem vecākiem, kuriem nav vecvecāku vai tuvu radinieku, kas pieskatītu bērnus. Nākas vai nu algot auklīti, vai arī maksāt par dārgām nometnēm. Ne visiem tas ir pa kabatai. Īsāks vasaras brīvlaiks ļautu vecākiem ietaupīt un samazinātu risku, ka bērni paliek nepieskatīti.
Ilgais brīvlaiks rada grūtības arī pašiem bērniem. Gan skolotāju apkopota pieredze, gan arī objektīvi pētījumi uzrāda, ka pēc triju mēnešu pārtraukuma iemācītais var būt aizmirsies, un darbs jādara dubultā – proti, reiz apgūtā mācību viela jāatkārto.
Pārbaudes darbu grafiks mācību gada noslēgumā mēdz būt pavisam blīvs. Pagarināts mācību gads varētu to padarīt mazāk saspringtu un, iespējams, sagādātu labākus rezultātus.
Šie ir daži no argumentiem, par kuriem aicinu jūs padomāt. Plānoto reformu mērķis ir vienkāršs un skaidrs – tās iecerētas, lai atvieglotu, padarītu veiksmīgāku un efektīvāku veidu, kādā mūsu bērni un arī mēs mācamies. Neviena no tām nav pašmērķis.
Protams, mācību gada pagarinājums ir tikai viens no veidiem, kā varētu risināt mūsu bērnu pārslogotību un celt mācību kvalitāti. Taču, iespējams, tas ir gana iedarbīgs.
Jāņem vērā, ka arī citas valstis pēdējā laikā aktīvi pievēršas mācību gada garuma jautājumiem. Piemēram, 2010.gadā šo jautājumu saistībā ar ASV atpalikšanu starptautiskajos rādījumos ierosināja ASV prezidents Baraks Obama.