Vai jūs kā sociālantropologs varat mēģināt prognozēt, kas varētu notikt vēlētāju galvās pirms nākamajām vēlēšanām?
Svarīgi ir saprast, ka cilvēki, kas iet ar ļoti lielu pārliecību uz vēlēšanām, ir absolūts mazākums. Nu tādu, ka tas ir mans un es par to balsoju! Pārsvarā mums ir darīšana ar tā saukto stratēģisko balsošanu. Kas ir stratēģiskā balsošana? Tad, kad tu balso nevis par to, kas tev vislabāk patīk, bet par otro vai trešo, tomēr to, kas tev šķiet izdevīgi un var iziet cauri. Pētījumi, kas ir izdarīti citās valstīs, rāda, ka tā sauktā «sirdsapziņas balsošana» ir neliels skaits gadījumu. Nē, vēlētāji arī nav muļķi, viņi kalkulē! Vēl ir liela daļa vēlētāju, kas rīkojas tādās kā acumirkļa noskaņās, izlemj pēdējā brīdī. Un tas arī nav tā, ka tie ir tādi kā stulbeņi, kuri neko nesaprot. Nē, tieši otrādi. Viņi izsver un izvērtē. Un tikai pēdējās dienās, nopietni pievēršoties vēlēšanu jautājumam, nopietni saliekot argumentus, plusus un mīnusus, nonāk līdz secinājumam, par ko balsot. Līdz tam viņi atliek lēmuma pieņemšanu. Bet tādas ir daudz un dažādas dzīves situācijas, kur mēs rīkojamies līdzīgi un lēmumu pieņemam pēdējā dienā vai divās dienās.
Un kāds tad būs šis vēlētāja lēmums?
Sava nozīme var būt arī sajūtai - "johaidī, cik tad var balsot par vieniem un tiem pašiem!?" Otrs - "apnikušas ir šīs te sejas!" Šāda te līmeņa sajūtas, kas nav ideoloģiski uzstādījumi. "Mums vajag politiku, kas ir vērsta uz izaugsmi!" Tātad lielāku aizņemšanos, lielāku deficītu, jo mums viņš jau nav liels, vai ne? Šādām lietām var būt sava nozīme. Un šī valdošā koalīcija, kas tomēr cenšas turpināt Valda Dombrovska politiku - vismaz attiecībā uz fiskālo stingrību -, var nebūt tas pievilcīgākais piemērs.
Abstrahējoties no ideoloģijām, jo lielākā daļa cilvēku nespēj tam izsekot un nekad nebalsotu ne par kādu "konsolidāciju", ja spētu…
Tā arī būtu, bez šaubām.
Viņi tomēr tagad redz, ka priekšā vairs nav Dombrovskis, bet Laimdota Straujuma. Un, kā saka Arnis Kaktiņš, tā jau vairs nav tā Vienotība, bet atkal kaut kas jauns.
Nemaz nenoliedzu, ka tā varētu būt. Es tikai gribu norādīt, ka cilvēki bieži nebalso par to, par ko viņi saka, ka balsos, kad viņiem to prasa aptaujās. Aptaujās cilvēki nebalso stratēģiski, viņi saka savas simpātijas. Tad, kad viņi balso, viņi balso stratēģiski.
Nākamās vēlēšanas var būt daudz lielāks nezināmais nekā visas vēlēšanas, kas līdz šim ir bijušas?
Tā, man liekas, arī būs. Ir jāsaprot, ka cilvēki nebalso no politisko partiju viedokļa, bet no sava. Tā ir tāda cilvēciska izvēle. Vēlēšanas ir arī pašcieņas jautājums. Tas nav tā, ka cilvēki balso, lai kaunētos par sevi. Viņi grib būt ar zināmu cieņu. Un tad ir jautājums - kāda izvēle to pašcieņu vairos? Kura no izvēlēm vairos manis kā vēlētāja pašcieņu?
Var būt dažādas motivācijas arī no pašcieņas viedokļa. Viens nenobalso par Saskaņas centru, jo viņam šķiet, ka pašcieņu vairos tas, ka viņš nobalso par savējiem, par latviešiem. Bet citam gluži pretēji pašcieņa vairosies, ja viņš nobalsos par Saskaņas centru, jo «iedos pa purnu tiem tur, kas ir pie varas un kas mūs ir čakarējuši»?
Jā, protams. Šie motīvi ir samērā sarežģīti. Ja tos uzskaita, tie nav tieši atvasināmi no ideoloģijām. Mēs ar Ivaru Austeru taisījām to spēlīti - «Pielaiko partiju!». Un tās lietas, kas cilvēkus interesēja, ļoti atšķīrās no tām, par ko gribēja runāt politiķi. Tās bija gandrīz kā divas paralēlas puses. Jo atnāk politiķis un grib runāt par vienu, viņam liekas - svarīgu -, lietu, bet cilvēkiem interesē pilnīgi kas cits. Tad par ko viņš ir nobalsojis? Visdrīzāk ne par to, par ko politiķis runāja. Visdrīzāk viņš nobalsoja tāpēc, ka padomāja - «Šie cilvēki, vienalga ko viņi runā, visdrīzāk var izdarīt to, kas man ir svarīgi!"
Visu interviju ar Robertu Ķīli lasiet pirmdienas, 3.februāra, laikrakstā Diena!