Tūlīt pēc avārijas Valsts policijas priekšnieks Ķuzis to raksturoja kā pēdējā laika traģiskāko satiksmes negadījumu. Taisnības labad gan nepieciešams piebilst, ka tā vienlaikus ir arī viena no pēdējo gadu nejēdzīgākajām, lai neteiktu - stulbākajām avārijām. Viens no rupjākajiem Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, par kādu vispār nācies dzirdēt.
Tāpēc īstenībā šai vietā notikušajam vajadzētu pielikt punktu. Skumji noliegt galvu par bezjēdzīgi pazaudētām jauniešu dzīvībām. Aizlūgt par viņu dvēselēm, kas varbūt nākamajā dzīvē (ja vien Dievs viņām tādu atvēlēs) taps gudrākas. Un izdarīt secinājumus, lai no šīs traģēdijas iemācītos vismaz tik daudz, ka ir noteikumi, kurus neievērojot sekas var būt neatgriezeniskas.
Tāpēc likumi ir jārespektē, lai kā mums reizēm to negribas. Galu galā, septiņu jaunu cilvēku nāve ir pietiekami svarīgs iemesls, lai to atcerētos uz ilgiem laikiem. Bet nē… Lielā mērā pateicoties medijiem, kuriem jaungada pirmajās dienās nebija īsti ne ko rādīt un ne par ko rakstīt, mēs uzzinām, ka viss noticis tikai liktenīgu sakritību dēļ.
Jo raugi – mašīna jau pusotru gadu nebija izgājusi tehnisko apskati. Tātad acīmredzot nevarēja to iziet, jo nebija tehniskā kārtībā. Tai bijušas pilnīgi nobrauktas vasaras riepas. Viena riteņa vietā – mazā rezerves riepa. Toties salonā un bagāžniekā atradās veseli septiņi cilvēki. Lai arī kurš sēdēja pie stūres, nevienam no tiem nebija autovadītāja apliecības. Ceļš bijis ļoti slidens, bet ceļa zīmes, kas par to brīdinātu, nebija uzstādītas. Avārijas vietā ass līkums… Neviens nebija parūpējies, lai ceļa malu gar upi norobežotu ar barjeru. Un arī pašā upē bebru uzceltā dambja dēļ daudz augstāks ūdens līmenis, nekā parasti. Tikai tāpēc viņi visi ir noslīkuši.
To lasot un klausoties, neviļus pārņem sajūta – kā lai cilvēki šādos apstākļos nenositas? Tik fatāla sakritība un tāda amatpersonu nolaidība! Lūk, ja ceļa uzturētāji zemes ceļu posmā Izvalta–Šķeltava pirmā janvāra naktī līdz pulksten trijiem būtu vismaz nokaisījuši, lai tas nav tik slidens. Ja CSDD būtu savlaicīgi uzlikusi attiecīgu zīmi, bet pašvaldība uzcēlusi barjeru vai vēl labāk – vispār līkumu iztaisnojusi. Savukārt vietējie laikus apsituši bebrus un nojaukuši dambi, tad nekas tāds nenotiktu.
Tad jaunieši bez tiesībām ar braukšanai nederīgo automašīnu būtu aizlaiduši uz diskotēku svilpodami. Un viss izrādītos kārtībā.
Diemžēl diskotēkas vietā tagad būs bēres. Jo nevis liktenīgas sakritības vainojamas notikušajā, bet gan liktenīgas likumsakarības. Likumsakarības, kuru pamatā ir mūsu dubultā morāle un nicinošā attieksme pret likumu, ja tas skar mūs. Jā, no citiem mēs prasām likumu ievērošanu, bet paši un mūsu radinieki, tajā skaitā bērni, varam tos ignorēt. Un pats trakākais - no pieaugušajiem to pārmantojuši jaunieši un pusaudži. Turklāt daudziem no viņiem tas šķiet vēl pašsaprotamāk nekā viņu vecākiem. Lūk, tas arī patiesībā noveda pie šo septiņu jauniešu nāves.
Un tā vairs nav nekāda nejauša apstākļu sakritība, kā mums mēģina iestāstīt. Tā ir apzināti radīta likumsakarība.
Tāpēc ļoti zīmīgs bija vietējā policista skaidrojums vakar televīzijā, ka jaunieši jau tikpat kā neko neesot dzēruši… It kā mājās vienu šampanieti un mašīnā arī atrasta viena tukša šampanieša un tukša alus pudele. Iespējams, ka Latgalei tas tiešām nav nekas. Tāpēc zīmīga ir arī vilcināšanās ar alkohola ekspertīzes slēdzienu, kuram pēkšņi nepieciešamas vairākas dienas. Drīzāk jau ekspertīze tiek novilcināta, lai vēl vairāk netraumētu vietējo sabiedrību un bojā gājušo radiniekus. Un tas tikai vēlreiz akcentē šo dubultmorāli.
Savukārt, kamēr ekspertīzes slēdziena nebūs, domāju – tikai retais un absolūti naivais tic, ka padsmitgadnieki, kas trijos naktī izdomāja braukt uz diskotēku, bija skaidri kā stikliņi.
Bet kronis visam, protams, ir Krāslavas novadā izsludinātās sēras, cietušo tuviniekiem it kā paredzētie pabalsti un visvairāk, protams, Valsts prezidenta līdzjūtība bojā gājušo tuviniekiem.
Līdz šim uzskatīju, ja kāds sēžas pie stūres dzēris, tad viņš ir potenciāls noziedznieks. Ja kāds vada automašīnu bez tiesībām - viņš ir likumpārkāpējs. Ja kāds izmanto braukšanai nederīgu auto, kuram piedevām vēl ir sezonai pilnīgi nepiemērotas riepas, tad viņš apzināti riskē ar savu dzīvību un apdraud ikvienu, kas atrodas šajā automašīnā vai tās tuvumā.
Tagad pēkšņi izrādās, ka tie, kas šādi rīkojas Jaungada naktī, ir upuri, kas pelnījuši līdzcietību. Un, ja vienā šādā automašīnā nositas veseli septiņi, tad viņi jau gandrīz automātiski ir vietēja mēroga varoņi. Un vainīgi notikušajā ir ceļu apsaimniekotāji, pašvaldība un bebri, nevis viņi paši vai viņu tuvinieki. Vispirms jau vecāki, kas tā arī nav spējuši bērniem iemācīt cieņu pret savu un citu cilvēku dzīvībām, kā arī to, ka jārespektē likums pat tad, ja tas mums nepatīk.
Dievs ar pašvaldību, kas izsludinājusi sēras un maksās pabalstus. Lai arī kādi, tomēr savējie. Bet izskatās, ka arī Valsts prezidents domā līdzīgi. Tāpēc man neviļus rodas jautājums. Vai tagad mēs ar sēru dienām un valsts augstāko amatpersonu līdzjūtībām godināsim visus, kas nositīsies, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus? Jeb tikai tos, kas brauc bez tiesībām un ar automašīnām, kurām nav veikta tehniskā apskate?
Patiesībā ar šo attieksmi, kad abstrakta humānisma vārdā atkal spēlējamies ar dubultmorāli, mēs panākam tikai vienu – reāli stimulējam līdzīgu notikumu atkārtošanos.
* publikācija pārpublicēta ar atļauju no Latvijas Vēstneša portāla "Par likumu un valsti".