Stāsta pamatā ir pilnsabiedrības LNK, RERE kasācijas sūdzība, tomēr Dienas Biznesa interesi šajā tiesvedībā saista kopējās sekas, kas var iestāties, ja arī AT Senāts nospriež, ka tāmes jāpublisko, kas savukārt nozīmēs, ka, lai to nodrošinātu, ir jāmaina likumi.
Iepirkumos komercnoslēpums nav publisks
Patlaban iepirkuma dokumentu publiskošanu regulē Publisko iepirkumu likums (PIL), un vairākos pantos ir noteikts tas, kas nav pieejams visiem interesentiem Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) interneta vietnē jeb tā sauktajā Elektronisko iepirkumu sistēmā (EIS). Konkrēti jau runa ir par PIL 40. panta trešo daļu un 14. panta 2. daļu. Proti, PIL 40. pants runā par iepirkuma procedūras dokumentēšanu un iepirkuma procedūras dokumentu glabāšanu un 3. daļā pasaka: “Protokoli, kas atspoguļo iepirkuma norisi, ziņojums, iepirkuma procedūras dokumenti, izņemot piedāvājumus un pieteikumus, ir vispārpieejama informācija.” Savukārt PIL 14. pants vispārīgi pasaka, kāda informācija ir aizsargājama, 2. daļā norādot: “Paziņojot par iepirkuma līguma slēgšanu un informējot kandidātus un pretendentus, pasūtītājs nav tiesīgs atklāt informāciju, kuru tam kā komercnoslēpumu vai konfidenciālu informāciju nodevuši citi kandidāti un pretendenti.”
Šie divi PIL panti arī ir tie, kas nosaka jebkura pasūtītāja rīcību brīdī, kad pie viņa nonāk dažādu pretendentu iepirkumu noteikumi, un skaidri ir noteiktas robežas, kas ir jāredz visiem un kas jāpatur noslēpumā kā komercnoslēpums. AT Senātam uzdotās problēmas risinājums, piemēram, atstājot spēkā Administratīvās rajona tiesas lēmumu, kas paredz Rīgas domes deputātam Valteram Bergam izsniegt jau pieminēto būvniecības tāmi, paredz arī vispārīgas sekas, kas attiecināmas ne tikai uz būvniecības iepirkumiem, bet uz publiskajiem iepirkumiem kopumā, no kā izriet virkne jautājumu. Te gan ir vēl viens juridisks kalambūrs, jo laikā, kad tiesa sāka skatīt lietu, deputāts Valters Bergs vairs nebija deputāts, jo Rīgas dome tika atlaista, bet pašvaldības deputāta un cilvēka bez šāda mandāta tiesības pretendēt uz konfidenciālu informāciju varētu būt atšķirīgas.
Šobrīd prasība ir atklāt dokumentus, kurus izpildītājs uzskata par komercnoslēpumu pēc Mežaparka estrādes uzbūvēšanas, tomēr līdzīgi var šo prasību pielīdzināt arī dokumentu publiskošanai citos iepirkumos un šī konkrētā iepirkuma posmos. Piemēram, šāda prakse varētu būt attiecināma arī uz periodu pēc iepirkuma noslēguma, proti, tad, kad vēl citi pretendenti informāciju varētu izmantot pārsūdzībām.
Arī personu loks, kas var iegūt informāciju, iespējams, nav tikai deputāti kā sabiedrības pārstāvji. Tikpat labi šādu informāciju varētu lūgt jebkurš cits sabiedrības pārstāvis, ja tā tiek noteikta kā publiska. Jau pašreiz liela daļa iepirkuma informācijas ir publiska, kopējās summas, tāmes galvenās pozīcijas un pārsūdzības notiek par daudziem iepirkumiem. Daļa no tām nonāk tiesās. Īsumā, ja AT Senāta lēmums ir par labu informācijas publiskošanai, tad seko vairākas problēmas, kuras rada šāda prakse.
Pirmkārt, Latvijā bieži vien iepirkumos startē ārvalstu kompānijas, kuras radušas pie vispārējas ES prakses. Kā šādu risinājumu uztvers ārvalstu būvnieki vai citu nozaru pārstāvji, kas pieraduši savu komercnoslēpumu sargāt? Otrkārt, cik daudz papildu tiesvedību radīs papildu informācijas pieejamība? Treškārt, cik ilgi pēc būvniecības noslēguma uz šādas atklātas informācijas pamata būs iespējams vētīt iepirkumus?
“Neviens uzņēmējs veidu, kā viņš tiek pie pasūtījuma labākā piedāvājuma dēļ, nevēlas atklāt! Uzvara iepirkumā var būt stratēģisks solis – strādāt objektā bez peļņas, lai noslogotu savu komandu vai iegūtu pieredzi. Piemēram, uzņēmums apzinās, ka būvēs 100 miljonu objektu ar minimālu peļņu vai pat zaudējumiem, bet pēc šīs būves būs pavisam cita līmeņa spēlētājs, lai kvalificētos jau citiem objektiem, kur gūt peļņu. Arī tāda stratēģija var būt! Tā ir sena matemātikas patiesība – saskaitāmos mainot vietām, summa nemainās. Ir daudz citu pietiekami netradicionālu piemēru, kā būvēt cenu stratēģiju, kas paliek uzņēmuma iekšienē un ko neviens negrib atklāt. Kopumā ir jārēķinās, ka lokāltāmju publiskošana ir ļoti sensitīvs jautājums un patiesībā to analīzi labāk būtu atstāt ekspertu, nevis sabiedrības rokās,” Dienas Biznesam komentēja advokāts, ZAB Spīgulis un Kukainis partneris Artūrs Spīgulis.
Savukārt Konkurences padomes (KP) priekšsēdētājs Juris Gaiķis Dienas Biznesam norāda, ka KP ieskatā, lai mazinātu ar komerciāli sensitīvas informācijas publiskošanu saistītos citus riskus, būtu apsverams periods pēc iepirkuma līguma noslēgšanas, par ko lasiet atsevišķi viņa viedoklī žurnālam.
Rail Baltica papildu informāciju publiskot negrasās
Rail Baltica ir šā gadsimta lielākais būvniecības projekts, kurā piedalās ārvalstu uzņēmēji un to apvienības, tādēļ arī Dienas Bizness nolēma izdibināt, vai iespējams iegūt kādas tāmes šajā projektā. Uz pavisam vienkāršu jautājumu, vai būtu iespējams saņemt uzņēmuma BERERIX tāmi par būvdarbiem Rail Baltica Rīgas Centrālā mezgla iepirkumā un cik laika šāda saskaņošana varētu aizņemt, Dienas Bizness saņēma samērā sarežģītu un detalizētu atbildi no pasūtītāja SIA Eiropas dzelzceļa līnijas.
Uzņēmuma sabiedrisko attiecību speciāliste Rita Voronkova paskaidroja, ka ne visas iepirkuma detaļas iespējams uzzināt, bet tās, kuras ir publiskas, redzamas jau pieminētajā IUB Elektronisko iepirkumu sistēmā. I. Voronkova atsaucas uz jau minētajiem PIL pantiem, norādot, ka “pasūtītājs nav tiesīgs atklāt informāciju, kuru tam kā komercnoslēpumu vai konfidenciālu informāciju nodevuši kandidāti un pretendenti”.
“Lai SIA Eiropas dzelzceļa līnijas nodotu trešajai pusei kādu pretendenta iesniegtā finanšu piedāvājuma sadaļas dokumentu, kas ir arī līguma sastāvdaļa, būtu nepieciešama visu līgumslēdzēju pušu rakstiska piekrišana, pretējā gadījumā tas varētu tikt uzskatīts par noslēgtā līguma pārkāpumu. Ja kāda no pusēm pārkāpj līguma nosacījumus, tad vainīgajai pusei varētu tikt piemērotas līgumā noteiktās sankcijas, tai skaitā finansiāla rakstura,” sacīja I. Voronkova, tā apstiprinot aizdomas, ka ne tikai Latvijas, bet arī ārvalstu būvnieki starptautiskos projektos nelabprāt grib dalīties ar saviem komercnoslēpumiem.
“Vispirms, domājot par šādu publiskošanu, būtu jāstrādā pie likumdošanas, lai visi uzņēmumi zina, uz kādiem noteikumiem Latvijā startē. Pasaulē komercnoslēpums tiek glabāts, un, Latvijā īpaši ieviešot noteikumus, ka viss ir publisks, mēs noteikti pārsteigtu citu valstu uzņēmējus,” sacīja I. Voronkova, piebilstot, ka šādā gadījumā pastāv risks, ka daudzi izvēlētos rezervēti raudzīties uz Latvijas iepirkumiem.
Iepirkumi ir publiski, bet ne detaļās
Kur īsti slēpjas strīda sāls un kādēļ ir runa par komercnoslēpumu publiskajos iepirkumos, labi saprotams no LNK Industries valdes locekļa komentāriem par Administratīvās rajona tiesas lēmumu un pārsūdzības iemesliem AT Senātā.
Kasācijas tiesvedības ierosināšana faktiski arī nozīmē, ka Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts sniegs savu autoritatīvo vērtējumu tam, vai pretendentu iesniegtās detalizētās tāmes publiskajos iepirkumos ir atzīstamas par konfidenciālu informāciju vai par publiski pieejamu informāciju, vai arī par tādu, ar ko iepazīties var, bet tālāk publiskot nevar, no kā seko tālāka rīcība. Proti, atbilstoši tiesas lēmumam, iespējams, būs jāmaina likumdošana un jāpielāgo sistēma tā, lai iepirkumu lokāltāmes būtu pieejamas atbilstoši tiesas nolēmumam.
“Profesionāli tāmētāji no konkurentu detalizētajām tāmēm bez īpašām grūtībām ir spējīgi izsecināt konkrētā uzņēmuma komercnoslēpumu saturošu informāciju par zināšanām, procesu vadību, cenu politiku un citiem būtiskiem uzņēmuma darbības aspektiem. Minētā informācija ir zināšanās balstītas ekonomikas stūrakmens, kuras nepienācīga aizsardzība no valsts puses nenovēršami novedīs pie inovāciju un attīstības būtiskas sabremzēšanās. Tā rezultātā daudzi uzņēmēji varētu pat atteikties no dalības publiskajos iepirkumos, tādējādi mazinot iespēju pasūtītājiem iegūt potenciāli labākos piedāvājumus,” pamatojot kasācijas sūdzību, teicis LNK Industries valdes loceklis Kaspars Ratkevičs, pie viena norādot, ka tieši šī iemesla dēļ konkursu uzvarētāju tāmes citās ES dalībvalstīs netiek atklātas.
Viņš uzsver, ka tāme, kas sastāv no simtiem lapaspušu un tūkstošiem pozīciju, piemēram, vienā no Mežaparka estrādes tāmēm ir vairāk nekā 3000 pozīciju, – tie nav vienkārši cipari, tas ir visa būvniecības procesa apraksts. Cilvēkam no malas tas šķiet tikai ciparu apkopojums, taču profesionālis tur izlasīs visu par to, kā konkurents plāno vadīt būvdarbu procesu. Tieši tāpēc gan iepirkuma laikā, gan pēc tā tāmes ir un paliek komercnoslēpums, tāpat kā citur Eiropā, norāda Ratkevičs.
Tāmes sastāv no ļoti daudzām pozīcijām, piemēram, viena no tām ir laika limits, proti, cik ilgā laikā vai kādā secībā potenciālais piegādātājs darbus plāno veikt.
Tā ir ļoti būtiska informācija, kas liecina tai skaitā par tehnoloģijām, kuras plāno pielietot būvnieks. Kā skaidro nozares pārstāvji, šī informācija konkurentiem var pateikt priekšā daudz ko.
Eiropas precedents, citi gadījumi
Spilgts piemērs par lokāltāmēm kā komercnoslēpumu ir Beļģijas tiesā. Tiek prasīts prejudicionālais nolēmums Eiropas Tiesai, kas tiek arī sniegts 2008. gada 14. februārī lietā C-450/06 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Conseil d’État (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 24. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 6. novembrī, tiesvedībā Varec SA pret État belge, piedaloties Diehl Remscheid GmbH & Co. Lietas būtība īsajā izklāstā: divas kompānijas startē Beļģijas valsts konkursā par Leopard tanku kāpurķēžu posmu piegādi, Diehl vinnē konkursu, Varec vēlāk apstrīd. Varec tiesā prasa iekļaut arī Diehl kompānijas detalizētu piedāvājumu, bet Diehl uzstāj, ka tas ir komercnoslēpums.
Izlaižot citas detaļas, Dienas Bizness citē tikai Eiropas Tiesas trešās palātas 2008. gada 14. februāra nolēmuma saturisko daļu, neminot Padomes direktīvu numurus un citas juridiskas nianses: “... ir jāinterpretē tādējādi, ka iestādei, kas ir pilnvarota izskatīt 1. panta 1. punktā minētās pārsūdzības, ir jānodrošina tiesvedībā iesaistīto pušu, tai skaitā līgumslēdzējas iestādes, tai nodotajos lietas materiālos iekļautās informācijas konfidencialitāte un tiesību uz komercnoslēpumu ievērošana, tai pat laikā pastāvot iespējai pašai iepazīties un ņemt vērā šāda veida informāciju. Šai iestādei ir jāizlemj, kādā apmērā un ar kādiem nosacījumiem ir jānodrošina šīs informācijas konfidencialitāte un komercnoslēpuma statuss, ņemot vērā efektīvas tiesību aizsardzības prasības un lietas dalībnieku tiesības uz aizstāvību, un pārsūdzības gadījumā tiesā vai tādā iestādē, kas ir tiesa EKL 234. panta izpratnē, nodrošinot, ka procesā tiek ievērotas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu.”
Proti, tiesa un institūcijas ir tās, kurām ir tiesības redzēt lokāltāmes, nevis deputāti vai sabiedrība. 2020. gadā tepat Latvijā jurists un Rīgas domes opozīcijas deputāts Jānis Ozols virzīja iniciatīvu portālā manabalss.lv ar nolūku komercnoslēpumu valsts iepirkumos pamatīgi ierobežot vai pat likvidēt vispār. Par to sīkāk 2020. gada 28. februāra Dienā raksta žurnāliste Rūta Kesnere.
J. Ozols uzsver, ka Komerclikums ļauj neatklāt detaļas būvniecības iepirkumos un tādēļ ne politiķiem, ne žurnālistiem neesot skaidrības par to, kā tiek izlietoti nodokļu maksātāju līdzekļi. Jau šajā gadījumā Konkurences padome sniedz samērā pārliecinošu argumentāciju, kādēļ nevajadzētu atklāt visu. Tobrīd KP vadīja vēl Skaidrīte Ābrama, un arī viņa Dienai norāda, ka no konkurences tiesību viedokļa liela izmaksu detalizētība, atklājot tāmes publiskajos iepirkumos, nebūtu vēlama, jo ietver risku, ka var pastiprināties cenu caurskatāmība tirgū un var notikt konkurentu sekošana uzvarētāja cenām turpmākajos iepirkumos, kas līdzinās iepriekšējam pie citām publiskajām personām.
Atkal mēģina rast risinājumu
Šī gada 6. oktobrī Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas sēdē notika samērā plaša diskusija, mēģinot rast risinājumu būvniecības iepirkumu tāmju publiskošanas lietā, ko samērā plaši atspoguļo ziņu aģentūra LETA. No vienas puses, ir visā Eiropā pieņemtie noteikumi par komercnoslēpumu, bet no otras – mūsu pašu ķeza ar būvnieku karteli un vajadzība sadārdzinājumus iepirkumos mazināt. Galvenā ideja komisijas sēdē bija, ka iespējamie sadārdzinājumi būvniecības iepirkumos jācenšas novērst vēl pirms iepirkuma izsludināšanas. Ekspertu norādes tā vai citādi bija saistītas ar Mežaparka estrādes gadījumu, tomēr dažādu atbildīgo institūciju juristu norādes bija vispārīgākas.
“Tāpēc pirms iepirkuma izsludināšanas būtu jāveic sākotnējā tirgus izpēte, lai saprastu, cik kas maksā. Jāpiesaista speciālists, kas spēj novērtēt izmaksas ne tikai sākotnējā posmā, bet arī pretendentu iesniegto piedāvājumu izvērtēšanā,” sacīja Konkurences padomes Izpildinstitūcijas vadītājs Māris Spička, uzsverot, ka pasūtītājs nav eksperts, lai spētu novērtēt neatbilstības un iespējamu negodprātību iepirkumu piedāvājumos un tāmēs.
“Pasūtītāja kapacitāte vērtēt iepirkuma ekonomisko pusi ir diezgan vāja. Pasūtītājam jāspēj izvērtēt situāciju un izlemt, ko darīt,” piebilst Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš. Proti, normālas konkurences apstākļos tieši konkurencei jābūt tai, kas iepirkumā nodrošina izdevīgas cenas. Tieši viņš norāda, ka būtu jārod līdzsvars starp komercnoslēpumu un publiskajām interesēm, rosinot domāt par līdzsvara robežu un to, vai Publisko iepirkumu regulējumā būtu nepieciešamas kādas izmaiņas. Pēc būtības diskusija par jautājumu neatkarīgi no AT Senāta lēmuma konkrētajā lietā ir sākusies, tādēļ publicējam atbildīgo personu viedokļus par tēmu, jo saprotams, ka ir jādefinē skaidra pozīcija par to, cik tālu tiek aizsargāts komercnoslēpums, kā arī jārod iespēja izvairīties no iepirkumu pārmaksāšanas, līdztekus ievērojot Eiropas Savienības kopējo praksi.