Ārsti savus pacientus uzcītīgi sargā no mediju uzmanības, un, jautāts, kādi pacienti šeit nonāk, nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs Juris Logins tikai noslēpumaini nosaka: "Var cilvēku vienkārši noslepkavot, bet var arī to izdarīt izkropļojot un spīdzinot, var arī pēc nāves apgānīt līķi." Var nojaust, ka ar to varētu būt domāta kanibāle, kura nogalināja un gatavojās ēst savu vecmāmiņu, vai arī rituālslepkavas, kuri saviem upuriem izgrieza sirdis, - viņi pašlaik ārstējas nodaļā. Tomēr sabiedrībā valdošais stereotips, ka atzīšana par nepieskaitāmu ir slepkavas īsākais ceļš uz atbrīvošanu, ir maldīgs - šādu pacientu ārstniecība velkas gadiem ilgi, un ir pat pacienti, kuri nodaļā mitinās jau kopš tās dibināšanas.
RPNC nodaļa Laktas ielā dibināta 1999. gadā, un sadzīves apstākļi tajā ir visai labi. J. Logins uzsver, ka šeit nonāk cilvēki ar smagiem psihes traucējumiem, tādēļ, lai būtu cerības izārstēt, ar pacientiem strādā kompleksi, nevis sazāļo un pārvērš viņus "dārzeņos". Nodaļā ir sporta zāle, galdnieka darbnīca un siltumnīca, kur pacientiem audzēt dārzeņus, - tās nepieciešamas, lai varētu īstenot darba terapiju. Ir arī pacienti ar mākslinieciskām nosliecēm, kuras viņi pauž, gleznojot vai veidojot klūgu pinumus. Tie kvalitātes ziņā neatpaliek no profesionālu mākslinieku darbiem. Protams, viss notiek mediķu uzraudzībā, un kopējais terapeitu, sociālo darbinieku un ārstu skaits nodaļā divreiz pārsniedz pacientu skaitu.
Bieži vien pilnīga izveseļošanās tomēr nav iespējama, un labākais, uz ko pacienti var cerēt, ir pāriešana uz vieglāka režīma ārstēšanos. "Slimnieku stāvoklis tiek nepārtraukti skatīts ārstu komisijās, tomēr nav tā, kā raksta internetā, - viens mēnesis, un ārā. Neņemšos arī apgalvot, ka tas būtu viens vai divi gadi. Ir zināmi gadījumi, ka cilvēks iziet ārā un turpina ārstēties ambulatori pēc pieciem vai sešiem gadiem, bet - varbūt tas skan skarbi - tādu nav daudz. Tomēr šī nav arī "nolemto" iestāde," skaidro J. Logins.
J. Logins skaidro, ka nebūt nav tā, ka pacientu slimības vienmēr izpaustos acīmredzamā "trakumā": "Ir tādi, kuru stāvoklis ir relatīvi stabils, bet kuriem trūkst kritikas, tas ir, spējas saprast, ka viņi ir slimi. Viņi var atzīt, ko ir nodarījuši, bet uzskata, ka tas skaidrojams ar sadzīviskiem apstākļiem, nevis slimību, un atsakās pieņemt zāles." Šādi pacienti nespeciālista acīm var šķist pilnīgi normāli, līdz pienāk liktenīgais brīdis un sekas jau vairs nav labojamas. "Piemēram, cilvēkēdāja jums noteikti šķitīs ļoti laipna un mīļa," puspajokam izmet kāda ārste, kad dodamies uz Laktas ielu.
Pilnu rakstu lasiet laikrakstā Diena!