Kopdzīves gadadienas asiņainais akcijas vīns

Arī citu lielveikalu ķēžu vadītāji sakās esam kļuvuši atbildīgāki par savu padoto un pircēju drošību. Valsts iestāžu tēla veidotāji izsūta statistiku par traģēdijas skartajām ģimenēm izmaksātajām summām, ministri un drošībnieki mierina - izmeklēšana turpinās, ja būs vainīgie, viņi tiks sodīti.Aļonu viss iepriekšminētais dara dusmīgu. Viņa uzskata, ka valdība ņirgājas par traģēdijā bojāgājušo tuviniekiem: "Iedot 11 miljonus eiro iedzīvotāju nodokļu naudas cietuma būvniecībai tai pašai firmai, kas cēla to Maxima veikalu? Tas ir kā spļāviens sejā! Ja SIA Re&Re vadība šo cietumu būvē pati sev, tad lai neaizmirst uz jumta sakrāmēt tā pavairāk smilšu un bruģa!" Sarunas laikā sievietes pirkstos kūp cigarete, fonā vienā no istabām ik pa laikam iedzirkstas meitas pirmklasnieces Elzas smiekli. Pati Aļona nesmaida gandrīz nemaz - viņas sajūtās pēdējais gads paskrējis gluži kā viena diena, un no 21.novembra tuvošanās viņa baidījusies kā no uguns. Tajā pašā laikā viņa saka: "Es cenšos turēties, jo biedrībā [Zolitūde 21.11.] man jākoordinē sociālās lietas. Tā vietā, lai nodotos plosošajām sajūtām, kas arvien pieņemas spēkā, darbinu cīņassparu. Padoties un atslābt nedrīkst, lai īstie vainīgie saņemtu sodu." Augumā smalkā, taču garā stiprā sieviete 2013.gada 21.novembra vakarā atradās veikalā, kājām esot iespiestām zem betona un dzelzs plāksnēm, nespējot noticēt, ka viņas sirds vēl pukst. Tikmēr turpat blakus guļošā vīra dzīvība izdzisa, precīzāk - tika nospiesta.Minētais datums bija Burvju pāra kopdzīves 20.gadadiena. Pārdesmit dienu pirms tam Andrejs bija nosvinējis savu pēdējo - 43. - jubileju, kad draugiem atskaņojis krievu grupas Roždestvo dziesmu Tik ļoti gribas dzīvot!, kurai dziedājis līdzi. Skaņdarbu viņš bija lejupielādējis arī sievas tālrunī, un pēc traģēdijas, noklausoties to vēlreiz, Aļona atskārtusi, ka teksts mistiskā kārtā tēlaini atspoguļo traģēdijas epizodes. "Visvairāk gribas dzīvot tieši mirklī, kad esi nospiests, dzīvot minūtē, kas izšķiroša," saldsērīgi skan dziesma, kas beidzas ar vārdiem, ka jauna dzīve turpināšoties kokā, caur kuru atkal uzplaukt pavasarī. Tieši koku aleja ir viena no iecerēm, ko plānots īstenot traģēdijas vietā."Es uz veikalu gribēju iet pa dienu, bet vīrs uzstāja, lai dodamies vakarā un tad arī nopērkam visu gadadienas svinību galdam. Kā jau sieviete, biju ieradusi iepirkties lēni, bet tovakar vajadzīgo groziņā salikām ļoti ātri, aizkavējāmies tikai pie vīna plaukta, domājot - pirkt vai nepirkt akcijas vīnu. Vīrs vēl dīvaini noteica: "Kad vēl mēs ar tevi to varēsim izdzert?" Izstāvējām rindu, samaksājām, es vedināju ātrāk iet ārā, jo meita bija jāizņem no dārziņa, bet vīrs ierosināja sakārtot preces pa maisiņiem. Turpat uz soliņa pretī kasēm mēs arī palikām," savas dzīves skumjākās atmiņas attin Aļona. Tālākais noticis itin kā palēninājumā: "Betona gabals atlūza, krita virsū, tās bija sekundes simtdaļas - vīrs saķēra manu roku, pateicām, ka mīlam viens otru, jo sapratām, ka gals klāt." Pēc tam iestājusies tumsa. Bijuši dzirdami vaidi, pati Aļona kādu brīdi atradusies iespiesta zem dzelzs un betona plāksnēm, bet pēc tam sākusi rīkoties: "Šoka stāvoklī manī radās milzīgs spēks, paķēru blakus kādu priekšmetu un atbrīvoju savas kājas. Pēc dažām dienām man slimnīcā pateica - ja būtu nogulējusi vēl mirkli ilgāk, tās nāktos amputēt, jo asinsrite bija gandrīz apstājusies." Pēc tam viņa sākusi rāpot, meklējot izeju, taču pēkšņi sastingusi: "Vienā mirklī iestājās kapa klusums. Auksts klusums. Apklusa pat tie, kuri bija kustējušies, kuri stāvēja pie pašas izejas, iespiesti starp nobloķētajām durvīm. Bija sajūta, it kā būtu apbedīts, gulētu zem zemes." Pēc mirkļa pieskrējušie glābēji ielikuši Aļonai rokās vienīgo traģēdijas vietā atradušos bērnu - sešgadīgu zēnu -, un Aļona viņu iznesusi no veikala: "Izmircis līdz ādai, visa seja stikla lauskās. Liku turēt ciet plakstiņus, lai viņš nesatraumētu acis. Puika uzvedās ļoti mierīgi, gluži kā pieaudzis vīrietis. Joprojām apbrīnoju viņa vecākus par tādu audzināšanu - neraudāja, neizrādīja, ka viņam sāp, tikai visu laiku sauca, kur mamma. Par laimi, arī viņu uzreiz izveda ārā, savainotu, bet dzīvu."Andreju Burvi no drupām iznesa piecdesmit pirmo. Visu diennakti no traģēdijas līdz tam brīdim Aļona ar vārgu cerību sirdī pavadījusi pie veikala - draugi viņai atnesuši pledus, vilnas zeķes, jo ļoti salis. Tagad, pēc laika atskatoties, sieviete saka - palīdzība bijusi vāji organizēta: "Tikai diennakti pēc notikušā tika sagādāts autobuss, kur tuviniekiem sasildīties." Taču vēl vairāk viņu šokējuši turpmākie notikumi: "Lai saņemtu pabalstus, mūs, bojāgājušo tuviniekus, dzenāja pa desmitiem iestāžu. Kārtojamo dokumentu mapes bija grāmatu sējumu biezumā. Viss notika pusnemaņas stāvoklī - vīra bēru organizēšana, vēl tajā pašā traģēdijā bojāgājušu divu tuvu draugu bēres. Sociālie dienesti, bankas, Ziedot.lv - vai tiešām nevarēja cilvēkiem atvieglot dzīvi, sapulcējot iestāžu pārstāvjus vienā vietā? Nepameta netīkama sajūta, jo dažu valsts iestāžu darbinieku attieksme bija tāda, ka neviļus iezagās doma - vai tik mēs paši to jumtu ar nolūku neizzāģējām un neuzmaucām sev un saviem mīļajiem uz galvas?"Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 21.novembra, numurā!