Diemžēl ticamākā atbilde ir noliedzoša. Un nevis tāpēc, ka visi politiķi būtu stulbi, vēlētāji - netālredzīgi utt. Cilvēka domāšanas veids nav atkarīgs tikai no viņa individuālajām kvalitātēm, to lielā mērā nosaka kopējā pasaules uztvere. Rietumu gadījumā tā sakņojas priekšstatā par lineāru vēstures virzību, kuru, mazliet vienkāršojot, var izteikt tā: jā, šajā virzībā var būt stagnācijas periodi vai pat "iekritieni", bet kopumā mēs virzāmies uz priekšu. Līdz ar to, ja jaunākas vai vidējas paaudzes cilvēkam saka: pat ja izdarīsim reformas, tāda komforta, kādu baudīja vecākā paaudze, pārskatāmā nākotnē nebūs, cilvēks ir sašutis. Kā tad tā? Par kādiem grēkiem? Es strādāju, maksāju nodokļus, cenšos nepostīt dabu, īsi sakot, neesmu neapzinīgāks vai sliktāks kā iepriekšējās paaudzes, tomēr dzīvošu pieticīgāk?! Tāda taču ir cilvēces vēstures būtība - pakāpeniska, bet nepārprotama dzīves kvalitātes uzlabošanās! Jūs gribat teikt, ka tā nav?!
Šāda reakcija ir pilnīgi saprotama. Savukārt šādas reakcijas neizbēgamība nozīmē, ka būtiskas reformas ir maz ticamas.
Kas varētu būt šādas reakcijas iemesls? Izklausīsies patētiski, bet tā ir cena, ko maksājam par sekulārismu. Cilvēks, kuram dzīves uztveri veido reliģija (ja vēlaties, dievbijība), apzinās, ka nekas šajā pasaulē nav garantēts, ka nav nekā tāda, par ko varētu teikt "man tas pienākas". Protams, arī Eiropā pirms sekulārisma uzvaras bija ar materiālajām prasībām saistīti nemieri. Tomēr vairumā gadījumu to cēlonis bija neizturama situācija, nevis pārliecība, ka indivīda dzīvei "pēc definīcijas" jābūt labākai vai vismaz tikpat labai kā iepriekšējās paaudzēs.
Skaidrs, ka divreiz vienā upē iekāpt nevar - cilvēki nepievērsīsies masveidā ticībā balstītam pasaules uzskatam. Tomēr būtu svētīgs pavērsiens domāšanas veidā, kas mazinātu šo bieži neapzināto, tomēr dzelžaino ticību progresam (vienalga - zinātnē, ekonomikā...). Rietumu vēsturē ir bijuši periodi (piemēram, Romas impērijas sabrukums), kad sabiedrība pēc zināma depresijas, nostalģijas perioda ir sākusi no zemāka "starta punkta", zināmā mērā no sākuma. Vai mūsdienu Rietumi ir spējīgi atzīt sev tik skarbu cilvēka stāvokļa a priori nestabilitāti?