Dod pieci! viesojas eksperti, sabiedrībā zināmi cilvēki un populāri mūziķi. Ar stāstiem dalās cietušie no vardarbības un ziedotāji.
Pašreiz labdarības maratona Dod pieci! organizatori saņem daudz vēstuļu un zvanu no cilvēkiem, kuri atklāti stāsta, kā cietuši no vardarbības un, kā no tās izrāvušies. Lai šie stāsti saglabātos un kalpotu par apliecinājumu, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica izpilddirektore Sanita Jemberga pastāstīja, ka Dod pieci! laikā panākta vienošanās ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, kas glabā un pēta liecības un dienasgrāmatas, par īpašas tīmekļa vietnes veidošanu, kurā ikvienam vardarbībā cietušajam būs iespēja anonīmi pievienot savu stāstu. Pētnieki izveidos un pētīs vardarbības arhīvu, kas var apliecināt vardarbības norisi Latvijā desmitiem gadu garumā. Dod pieci! organizatori uzsver, ka stāstu arhīvs neaizstāj iespēju cietušajiem pieteikties akūtas palīdzības saņemšanai dodpieci.lv.
Zemessardzes Studentu bataljona ziedojumu šodien nodeva štāba virsseržants Mārtiņš Baltais: "Katru gadu sekojam Dod pieci! akcijai. Zemessardze arī ir daļa no sabiedrības, mums ir svarīgs noskaņojums, kāds valda sabiedrībā. Lielu iespaidu atstājuši Dod pieci! dzirdētie cilvēku stāsti par pārdzīvoto, saskaroties ar vardarbību. Tie liek aizdomāties par situāciju un to, kā sabiedrība šo tematu uztver un pret to attiecas."
Latvijas Geštalta Terapijas Asociācijas biedri šodien Dod pieci! ziedoja 50 bezmaksas individuālās terapijas sesijas cietušajām sievietēm un vīriešiem, kas papildinās Ziedot.lv krīzes fonda klāstu.
Psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs Dod pieci! uzsvēra, vide, kurā bērns attīstās pirmajos dzīves gados un pusaudža vecumā, nosaka turpmākās personība noslieces: "Ja bērnība ģimenē ir stresa pilna, tas var radīt problēmas veidot attiecības ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Ap 70% mentālo problēmu sākas tieši pusaudžu vecumā. Pusaudži bieži stāsta, ka vecāki neaprunājas, tajā pašā laikā viņi to ģimenei neizrāda, jo kaut ko būtisku pateikt pusaudža vecumā nav vienkārši. Reizēm kopīgas aktivitātes ir labākais veids, kā uzturēt attiecības ar pusaudzi - kaut vai kopīgas vakariņas palīdzētu būt kopā."
Rīgas mērs Mārtiņš Staķis aicināja iedzīvotājus, kuri cieš no vardarbības, griezties pie pašvaldības policijas: "Vardarbības tēma šobrīd ir ļoti aktuāla. Varu tikai iedomāties, kādām ciešanām un pazemojumiem jāiet cauri cilvēkiem, kas cieš no vardarbības ģimenēs. Svarīgi ir ziņot pašvaldības policijai par vardarbības gadījumiem, jo grūti reaģēt, ja nezinām. Galvenais - neklusēt. Novēlu visiem sargāt sevi un savus tuviniekus."
Daudzi mūziķi atzina, ka kopumā sabiedrībai pienācis laiks mainīties - jāmācās nepārkāpt robežas, kas noved līdz emocionālai vardarbībai un katram ir jāpaplašina par to zināšanas, lai Latvijā veidotu cieņas un mīlestības pilnu vidi, kurā ir vieta dažādiem cilvēkiem.
Mūziķis Kārlis Kazāks teica: "Cilvēki mainās līdzi sabiedrībai. Tiem, kuriem mēdz pasprukt dusmas, Dod pieci! ir foršs ceļš saprast, ka tas nav normāli - izgāzt dusmas uz kādu citu. Ja sabiedrība mainīsies un neakceptēs šādas lietas, tad arī katrs cilvēks mainīsies līdzi. Pat labam cilvēkam ir iespēja kļūt vēl labākam. Savā mūžā diemžēl esmu gana daudz izgāzis dusmas uz citiem cilvēkiem. Padomju laikā augušajiem vīrišķība saistās ar armijnieku - kārtīgu veci. Tam iekšēji vairs netiecos sekot. Cilvēki, kas nav dzimuši un auguši padomju laikā, vīrišķību jau redz citādāk – kā spēju dot, palīdzēt, aizstāvēt, būt līdzās."
Mūziķis Markus Riva dalījās pieredzē: "Bērnībā izjustā emocionālā vardarbība man ir nākusi līdz visu dzīvi. To kaut kā sev pielaižu klāt. Ir brīži, kad bruņas ir vājas, ir brīži, kad ir vienalga. Tāpēc ir jāstrādā ar mentālo veselību. Tās lielās cerības par dzīves sapņiem ir daudz augstākas par dubļiem, kas krīt virsū. Vienmēr piķa melnajā tumsā ir gaisma, uz ko tiekties."
Mūziķe Evija Vēbere stāstīja: "Tiek teiks, ka negācijas, kas apdraud otru, ir pārprasta demokrātija, bet tik un tā cilvēki atļaujas naidīgi apspriest otru. Nevar izbēgt no tā, ja kāds uzbrūk. Tam neviens nav sagatavots, tas atstāj nospiedumus, pārlej kā ar aukstu ūdeni, paliek bail, liekas, ka visi uz tevi skatās, gribas paslēpties. Taču sarunās saņemtā mīlestība spēcina. Vardarbība nesimbolizē mūsu tautu, liekas – gaismas ir vairāk."
Mūziķe Aija Andrejeva Dod pieci! teica: "Kad mēs augām, nebija neviena, ar ko runāt par šādām lietām. Tagad ir daudz iespēju strādāt ar sevi un lūgt palīdzību. Ticu, ka arī kāds agresors šajās dienās sadzird sevī šīs īpašības un ir gatavs mainīties. Bērnam pārdzīvotais ir milzīgs kauns visas dzīves garumā. Kauna izjūta ir līdzīga baiļu izjūtai, - tu esi nedrošs. Atbrīvoties no šāda kauna ir milzīgs darbs."
Mūziķis Armands Runcis pastāstīja: “Saskāries ar vardarbību esmu skolas laikā. Ja cilvēkam trūkst zināšanu, viņš mēdz noiet no pareizā ceļa un enerģiju novest nepareizajā virzienā. Man palīdzēja tas, ka bija ģimene un draugi, kuri teica labus vārdus. Manuprāt, ikvienam, kurš nonācis sliktā situācijā, ir būtiski saņemt jebkādu palīdzību. Runājot ar īstajiem cilvēkiem, kas sniedz atbalstu, var atrisināt problēmas.”
Mūziķis un MMA cīkstonis Deniss Stepanovs Dod pieci! teica: "Esmu saskāries ar vardarbību ģimenē. Dzīves ceļu var izmainīt pāris sekundes. Pat viena situācija var likt aiziet pa citu taku. Man tā ir bijis. Lielākā daļa aiziet pa nepareizo ceļu, tāpēc ir svarīgi, lai palīdzētu līdzcilvēki."
Dod pieci! turpina saņemt zvanus, vēstules un stāstus, kurās cilvēki dalās pieredzē par pārciestu vardarbību – fizisku, emocionālu, ekonomisku un seksuālu. Cilvēki pateicas Dod pieci! par aktualizēto tēmu un novēl izrauties un nepadoties visiem tiem, kuri šobrīd meklē izeju no vardarbības loka.
Ziedotāja Šarlote, cietusi no vardarbības: "Šī tēma ir svarīga ne tikai tiem, kas izraujas no vardarbības, bet sabiedrībai kopumā, - kādi būsim nākotnē. Abi ar draugu bijām izrāvušies no vardarbības, bet ilgus gadus par to klusējām, nestāstījām, jo domājām, ka par to vairs nav jārunā. Kad satikāmies un sākām veidot savu ģimeni, sapratām, ka zemapziņā tas viss sēž un nāk uz āru. Ar to ir jātiek galā, tāpēc sākām apmeklēt terapiju, lai būtu labāki cilvēki un, lai mūsu meitiņai būtu laba veselība, laba ģimene un veselīgas turpmākās attiecības."
Ziedotāja Ilze, cietusi no vardarbības, teica: "Skābekļa masku vispirms uzliek sev, tad saviem bērniem, tad visiem pārējiem. Līdzīgs ir ceļš ārā no šī ļaunuma. Pastāstot savu stāstu publiski, esmu pielikusi tam treknu punktu. Ja esat varmācīgās attiecībās, visticamāk, bija iemesls tur nokļūt, - tā ir iespēja nonākt atpakaļ pie sevis. Nemēģinot atrast atbildes, kur tās glabājas sevī, mēs tikai turpinām vardarbības riteni. Tikai dziļāka ieskatīšanās sevī un patieso iemeslu atrašana var pielikt punktu šim visam."
Ziedotāja Gerda teica: "Ja dzirdi vai redzi, ka notiek vardarbība, un nerīkojies, tu esi tikpat līdzvainīgs, cik varmāka. Kad gāju vidusskolā, blakus dzīvoklī ievācās jauni kaimiņi. Pienākot vakaram, kad biju mājās viena pati, dzirdēju, ka notiek ļoti liels konflikts ar fizisku izrēķināšanos. Bija neomulīgi un bailīgi. Ko darīt? Kā pusaudzis neiešu taču pie kaimiņa skaidrot attiecības. Bija jāziņo policijai, bet pirmais jautājums - vai man to vispār darīt? Vai kaimiņš nesāks izrēķināties ar mani par to, ka esmu sūdzējusies. Uzdevu jautājumu - vai spēšu sev piedot, ja sekas būs kritiskas, bet es nebūšu neko darījusi lietas labā? Ziņoju policijai. Mūsu pienākums ir zvanīt un ziņot, ja mums blakus notiek šādas lietas."
Ziedotāja Irina: "Kad tavā acu priekšā tiek sāpināts pats tuvākais cilvēks - mammu piekauj līdz asinīm, bet nākamajā dienā izliekas, ka nekas nebūtu bijis, - tas nav skaistākais, kas bērnībā var notikt. Citiem redzēju mīlošus vecākus un pie sevis domāju "kāpēc man tā nav?". Nenovēlu to nevienam pasaulē. Paldies Dievam, viss ir beidzies, tēvs ir tālu projām, bet es viņam nekad dzīvē to nespēšu piedot. Ir sāpīgi, ka joprojām tādas lietas notiek. Ļoti lepojos ar savu mammu, kas mani izaudzināja par tik drosmīgu sievieti un mammu savam dēlam. Ļoti ceru, ka visas mammas saviem dēliem mācīs, ka sieviete ir jāmīl. Jā, var sadusmoties, bet tas nav iemesls, lai sistu vai pilnībā izārdītu sievieti."
Anonīma ziedotāja: "Kaimiņos sievietei ir pieaudzis dēls-dzērājs. Ir saukta policija, bet kaimiņienes mātes jūtas ņem virsroku, - viņa nespēj uzrakstīt iesniegumu par savu dēlu. Uz kādu laiku viņš tiek izvests no dzīvokļa, bet pēc brīža ir atpakaļ, ir aizkaitināts, un viss sākas no jauna. Kā kaimiņi iesaistāmies, taču likumīga ceļa, lai ar viņu tiktu galā, nav, ja vien māte nav gatava pati uzrakstīt iesniegumu. Ir smagi gandrīz katru vakaru dzirdēt bļaustīšanos un kulaku palaišanu tepat aiz dzīvokļa sienas. Ir traki."
Ziedotāja Santa, cietusi no vardarbības: "Ilgus gadus dzīvoju laulībā, kurā bija vardarbīgas fiziskas un emocionālas attiecības. Beidzot laimīgi izšķīros, bet bija ļoti grūti saņemties šim solim. Negribējās salauzt ilūziju par laimīgu ģimeni. Šķita, varbūt tiešām pati esmu vainīga, ka netieku galā un esmu nevērtīga. Pirmo iedrošinājumu saņēmu no pašvaldības sociālā dienesta, kad zvanīju un stāstīju par savu situāciju."
Dod pieci! šodienas viesi - Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko, futbolists Elvis Stuglis, Latvijas Televīzijas žurnālistes Zanda Ozola Balode, Vita Anstrate, Elita Patmalniece, Latvijas Geštalta asociācijas valdes locekles Dana Lukševica, Dace Caica, sociālantropoloģe Aivita Putniņa, Lietisko pierādījumu muzejs.
Dod pieci! šodien muzicē Aija Andrejeva, Dons, Kārlis Kazāks, Ainars Mielavs, Ralfs Eilands, Kaspars Breidaks, Elīna Gluzunova, Loreta Reide, Nora Anna, Franco Franco, Tribes of the City, Dziļi Violets, Kreisais Krasts, Ūga, Evija Smagare, koris Juventus, REQI, Neon Saturdays, Tge Big Deal, The Eve, The Coco’nuts.