Labprātīgi no dzīves šķīries 16 gadus vecs puisis

Jā.

Nabaga zens.....

Protams, ka egoistisks. Kā varēja justies draugs, kuram bija lemts savā dzīvoklī atrast pašnāvnieku? Kā kaimiņi, kursabiedri? Kāpēc viņiem jāpiedzīvo tādas bēdas - zaudēt pazīstamu, tuvu cilvēku?

"Tas bija izmisuma solis, lai arī egoistisks..." === Kas par sviestu? "egostisks"...

"viņa pēkšņā rīcība ir liela mīkla" === Nu, i duraki. Kas tur "mīklains"? Vientulība ir briesmīga lieta.

Kas tas par formulējumu "Labprātīgi šķīries no dzīves"?

spriezhot peec statistikas - katru dienu var kaadus divus shitaadus rakstus par pashnaavniekiem uzrakstiit kaa minimums.. nu taa.. lai nerodas ljaudiim iluuzija ka negaidiit naavi nolemj tikai reti ljaudis.. zheel protams ka puika taa.. bet ko padariis ja cilveeks shaadu izveeli izdariijis..

Manuprāt, tu izdari vispārinājumus nevietā. Šādas traģēdijas notiek visos laikos - gan sociāli labvēlīgākos, gan smagākos. Un, ja būtu reāli iedziļinājies pašnāvību problēmā, tad skaidri apzinātos, ka pamats meklējams psiholoģijā nevis socioloģijā un ekonomikā. Cilvēka personības īpatnības un audzināšana ir tas, kas minēto pašnāvības tieksmes varbūtību var vai nu veicināt, vai apslāpēt. Protams, pastāv arī blakusapstākļi - vide, bet tai ir tikai formāls raksturs, t.i., vājam cilvēkam, piemēram, pat garāmgājēja skābais ģīmis var būt pēdējais piliens jūrā, bet psiholoģiski stipram arī personīgu un sabiedrisku kataklizmu vezums būs tikai dzinulis, lai ķepurotos. Tā, lūk! Žēl, nenoliedzami, bet labprātīgi nāvē ejošie ir vāji cilvēki... Tā arī ir tā nelaime. Un daudziem kritiskos brīžos paveicas - gadās kāds atbalsts, un viņi neizdara liktenīgo. Bet citkārt kādam nepaveicas tādā momentā, un traģiskais notiek...

māte mirusi, tēvs ārzemēs, dzīvoja pie tantes... un cik vēl tādu bērnu Latvijā, kuri jūtas vientuļi, jo trūkst ģimenes siltuma. Latvija - izpostīto ģimeņu valsts. lai nolādēti tie, kas noveda šo valsti līdz tādam sabrukumam, ka vecāki nevar nopelnīt iztiku dzimtenē. vecāki, kas dodas peļņā uz ārzemēm - neatstājiet savus bērnus Latvijā, ņemiet tos līdzi! lai puisim vieglas smiltis.

Kas ir dzīves jēga? :)

Nabaga bērns.

Cilvēks bez Jēzus - cilvēks bez cerības Skumji

Tieši 16 gadu vecumā tika pakāries mans kursabiedrs... Tas bija vēl padomijas laikā - 1988.gadā... Šoks bija visiem... Čalim bija normāla ģimene un apstākļi... un arī veiksmīgs un talantīgs viņš bija... Bet - kompānija gadījās, kur ticis iedzerts un varbūt arī kas iešņaukts/iešpricēts, lai gan tolaik tā nebija tik plaši izplatījusies nelaime kā šodien... Un acīmredzot tādā neprāta brīdī arī viņš devās nāvē... Vēl šodien, to atceroties, tāda pabaisa sajūta... Lai Dieva miers manam kursabiedram un tikko aizgājušajam puisim! Līdzjūtība tuviniekiem...

Lielākā cilvēces nelaime ir neredzēt dzīves patieso jēgu, bet meklēt laimīti apkārtējās vides piedāvātajos spožumos. No sevis neaizmuksi.

man savulaik tieši doma par to, ka dzīve ir gara, likās visbriesmīgākā un nomācošākā. tā doma tāda - es jūtos tik slikti un neizskatās, ka kaut jel kas varētu kļūt labāk, kā lai novelk vēl tos 50 gadus!! jaunībā tā šķiet mūžība un ir tāda bezcerība.. vieglas smiltis puikam..