Slimība izraisa skuju atmiršanu, pasliktinot augu dekoratīvās īpašības, samazinot koksnes pieaugumu un pat veicinot koku bojāeju. Lielāka ekonomiskā nozīme tai ir kokaudzētavās, jo jaunie augi var aiziet bojā. Eiropā slimība vairāk ir konstatēta uz dekoratīvajām priežu sugām parkos, botāniskajos dārzos un citos dekoratīvajos stādījumos, taču ir gadījumi, kad slimība inficē parasto priedi. Šī slimība ir konstatēta arī Lietuvā un Igaunijā.
Pirmās slimības pazīmes parādās uz vecākām skujām dzeltenu plankumu veidā, kas vēlāk kļūst brūni ar dzeltenīgu apmali. Stipras infekcijas gadījumā bojājumi saplūst un inficētās skujas viscaur nobrūnē, atmirst un priekšlaicīgi nobirst vēlu rudenī vai agri ziemā. Infekcijas pazīmes stiprāk izteiktas koku apakšējā daļā. Pēc vairākiem gadiem infekcijas rezultātā atsevišķiem zariem var nobirt skujas vai pilnībā nokalst viss koks. Uz nobrūnējušajiem skuju galiem redzami melni plankumi, ko rada sēnes augļķermeņi, kas izveidojas un nobriest augusta beigās. Sēnes augļķermeņi veidojas un nobriest arī uz nobirušajām skujām un šādā veidā pārziemo.
Galvenie faktori, kas nosaka slimības izplatību, ir nokrišņu daudzums un gaisa temperatūra. Sēnes sporas no koka uz koku galvenokārt izplatās ar lietus pilienu, vēja un kukaiņu palīdzību, bet lielos attālumos slimība galvenokārt izplatās ar inficētu stādāmo materiālu. Lai ierobežotu minētās kaites izplatību, vislielākā nozīme ir pavairojamā un stādāmā materiāla pārbaudēm ražošanas vietās.